Bruņinieku iela 75d, Rīga
Pirmdiena - Svētdiena: 10:00 - 20:00

No policistes par “Misis Latvijas Zeltene”

Dalies ar šo bloga rakstu!

Publikāciju sagatavoja: Zanda Pilāte.

Mia.lv vēlas izstāstīt kādas sievietes stāstu. Liene Vociša, pazīstama arī kā Letty Kemp, no policistes ir kļuvusi par skaistumkonkursa “Misis Latvijas Zeltene 2020/2021” titula ieguvēju. Šis stāsts ir priekš visiem tiem, kuri vēlas paskatīties uz sevi no malas, ieklausīties  sirdsbalsī un iegūt paši savu viedokli par to, kā ir jādzīvo, par to, kas ir sievišķība un skaistums. Par to, kā sevi ir jāmīl. Par to, ka atgūt sevi un  dzīvesprieku var arī ar drosmi un uzdrīkstēšanos.  Šis stāsts jums liks saprast, ka sievišķība neslēpjas amata nosaukumā vai arodā. Sievieti pilnvērtīgu nepadara tikai vīrs, bērni, darbs un mājas. Letty Kemp ir pierādījums tam, ka sieviete var vienlaicīgi gan remontēt automašīnas, gan kļūt par Latvijas Zelteni, jo tieši tādas arī ir Latviešu zeltenes – brīvas, neatkarīgas, pašpietiekamas, stipras, gudras un zem tā visa  – sievišķīgi maigas būtnes.

Latviskais “Zeltenes” tituls nes misiju dot labumu visai sabiedrībai, caur skaistumu parāda, uzrunā un iedrošina, ka jebkura sieviete ir skaista un cieņas vērta, neatkarīgi ne no kā. Zeltenes misija ir palīdzēt. Palīdzēt atrast sevis pazaudēto “es”, atrast jaunu ceļu pie sevis, celt augšā  apslāpēto sievišķību. Iedrošināt runāt par tēmām, par kurām ir kompleksi un  bailes, kā uz to reaģēs sabiedrība. Parasti tās ir tādas tēmas, kā, piemēram, vizuālās nepilnības, defekti,  jautājumi par vardarbību utml.

Letty Kemp atklāti runā par šīm tēmām, atklājot tās caur savu pieredzi. Stāstot par savu izieto ceļu uz sapratni, ka nav jābaidās no tā, ka tu atšķiries no citiem. Ir jānotic tam ka esi skaista, jāiemīl sevi un jādzīvo tā kā pašai gribās, nevis tā kā to no tevis sagaida citi.

Izlasi Letty Kemp stāstu un sajūti lielo spēku un pamatīgo ticību saviem spēkiem.

Mans stāsts sākās jau 2019.gadā, kad nejauši iepazinos ar vienu no Mrs. Latvija 2018. konkursanti. Toreiz biju emocionāli sagurusi un apjukusi. Strādājot Valsts policijas Kriminālpolicijas nodaļā sapratu, ka esmu tikusi ieslēgta sistēmas rāmjos. Pēc dabas esmu ļoti kustīga un brīva, es ļoti novērtēju brīvību, bet strādājot valsts iestādē, vienmēr ir jāpiedomā pie tā, ko un kur saki, kā ģērbies, kurus pasākumus apmeklē un tā tālāk. Sapratu, ka šādiem noteikumiem es neesmu rādīta.

Es varu būt dažāda, bet  nevaru būt ierāmēta noteiktajos rāmjos.

Patiesībā, kaut kur dzīves laikā, skrienot no pagātnes, veidojot ģimeni un īstenojot savu bērnības sapni, tas ir –  kļūstot par policisti, es pazaudēju sevi. Kaut kādā mirklī es tā kā apstājos un atskatījos uz sevis, un sapratu, ka manis vairs nav, ir sieviete, kura visu laiku pielāgojas noteiktai situācijai, cilvēkiem, vīram, bērniem, ģimenei kopumā, darbam…bet kur tad paliku es pati? Jautra, skaļa, strauja, dzīvespriecīga, dzirkstoša meitene, kuru vienmēr sauca par virpuļvētru. Viņa izzuda. Es sapratu, ka sāku novīst…Un ja es ar steigu nemainīšu situāciju, es pazaudēšu sevi tik tālu, ka vairs nespēšu atrast ceļu atpakaļ. Te svarīgi pieminēt, ka esmu dzimusi un augusi Rīgā, un tikko, kā biju sasniegusi 19 gadu vecumu, aizbraucu uz Madonu, līdzi vīram. Arī tas nospēlēja svarīgu lomu manā dzīves stāstā. Es pati izvēlējos pamest Rīgu un atteikties no iepriekšējās dzīves, bet arī Madonā es biju vientuļa. Tajā laika tieši tas man bija nepieciešams, tas ir, nepieciešama vientulība, bet gadiem ejot es stabilizēju emocionālo fonu un kaut kur dvēseles dziļumos ļoti ilgojos pēc savas dzimtās pilsētas. Man sāka pietrūkt sabiedrības, reālas komunikācijas, jo visas paziņas, draudzenes, kompānijas bija tieši Rīgā. Protams, Madonā arī izveidojās kontakti, bet kaut kas bija ne tā, man trūka tā trakā dzīves ritma, cilvēku plūsmas, mašīnu. Madonā man bija tikai vīrs, bērni, darbs. Pati pieļāvu vienu no lielākajām attiecību kļūdām, es saplūdu ar vīra iekšējo pasauli, pazaudējot savu. Precīzāk, es kļuvu par tādu cilvēku, kādu gribēja redzēt apkārtējie, lielākoties es kļuvu par sievieti, kura, pēc manām domām, ideāli atbilst mana vīra statusam un sabiedrībai, ar to pilnībā iznīcinot savu būtību. Es arī sapratu to, ka ar vienu izpildīto bērnības sapni nepietiek un ir jāiet tālāk…Te nu stāsts atgriezās pie jaunas paziņas – Mrs Latvija 2018 finālistes Kamilas. Toreiz, uz Kamilas piedāvājumu pieteikties konkursam reaģēju negatīvi, jo uzskatīju, ka tāda kā es, trīsdesmitgadniece, divu meitu mamma, neiederas tāda formāta konkursos.

Atceros, kā piegāju vakarā pie spoguļa, ieraudzīju nogurušu sievieti bez dzirksteles acīs…Neuzkrāsota, mājas apģērbā…Es nolēmu pieteikties

Paralēli atvadījos no darba policijā un nu sākās mans lielais piedzīvojums. Sāku braukāt uz Rīgu, tikties ar cilvēkiem, būt sabiedrībā, bet tādā īpašā sabiedrībā, sieviešu sabiedrībā. Te arī der pieminēt, ka es no bērnības biju tāds puišelis, man patika, un patīk joprojām, pavadīt laiku garāžā, man patīk mašīnas, motocikli, es vienmēr biju sievišķīga, bet savā izpratnē.

Un te es nokļuvu tādā meitenīgu meitenīšu pasaulē. Un tas bija tikai mans laiks. Bez bērniem, bez ģimenes, katrs izbraukums – viena vesela diena tikai man. Es vēroju pārējās meitenes un sapratu, ka no katras varu kaut ko paņemt arī sev. Es sapratu, ka man beidzot ir jākļūst par SIEVIETI.

Vienalga kāds man būs darbs, ar ko es nodarbošos, bet brīvajā laikā es gribu būt sieviete. Trausla, bet stipra, emocionāla, bet līdzsvarota, kaprīza, bet patstāvīga…

Tā nu es mācījos žonglēt ar sieviešu īpašībām un savām prasmēm. Tā konkurāa Mrs. Latvija 2019 es meklēju ceļu uz jauno ES. Toreiz netiku ne apbalvota ne kronēta, toties man izdevās sasniegt savu galveno mērķi, man izdevās izveidot sevi, savu jauno starta versiju, kuru tik jāslīpē un jāpilnveido. Es atguvu pašpārliecinātību, drosmi, kaut kādā ziāa augstprātību un uzstādīju jaunus mērķus. Es sapratu, ka beidzot man ir vienalga, ko par mani saka apkārtējie, ja es gribu strādāt par taksisti, es to darīšu, kamēr nesapratīšu, ka laiks pildīt nākamo sapni vai solījumu. Tā nu es nonācu līdz moto servisam, kurā esmu mehāniķa palīgs.

Savu dzīvi sakārtoju tā, lai būtu iespēja strādāt gan Rīgā, gan arī pavadīt laiku ar ģimeni, kura pagaidām ir palikusi Madonā. Sajutu, ka esmu gatava jaunai cīņai, šoreiz gan par kroni, nekā par sevi pašu. Tā ar draudzeni, kuru ieguvu pirmajā konkursa piedalīšanās reizē, nolēmām startēt atkārtoti. Konkurss Mrs Latvija 2020 ievilkās sakarā ar pandēmiju, bet godīgi, es nenožēloju, mēs tik un tā visu ko paspējām un izbaudījām šo laiku. Konkursā šoreiz mans mērķis bija parādīt tieši to, ko man izdevās sevī izmainīt, kā arī man ļoti gribējās, lai cilvēki ieraudzītu ne tikai manu ārējo izskatu, bet mani pašu, to, kāda es esmu.

Te man sanāca grūtības, es pēc dabas esmu ļoti noslēgts cilvēks, kas attiecas tieši uz personīgu privātumu. Man grūti ir parādīt to savu iekšējo būtību, skumjas, asaras, pārdzīvojumus. Visi ir pieraduši redzēt mani smaidām, bet ne vienmēr es arī dvēselē smaidu.

Parasti jau es esmu tā vestīte, kura steidzas palīdzēt un nomierināt citus, bet pati ar saviem pārdzīvojumiem tieku galā patstāvīgi, jo nemāku citādāk. Ne tikai kronis un tituls bija mans mērķis, bet uzvarēt sevi pašu, tieši šajā cīņā.

Teikšu kā ir, ar savu rezultātu cīņā ar sevi pašu neesmu apmierināta un saprotu, ka man vēl ir daudz jāstrādā  un man ir kur tiekties.

Bet neskatoties uz manu neapmierinātību, esmu prasīga pret sevi, viens cilvēks tomēr saskatīja manī to, ko es mēģināju parādīt kā nu mācēju, un tā ir Madara Riley. Viņa tiešām ieraudzīja, viņa saskatīja to manu īsto “es” un noticēja man. Tā man pirmo reizi konkursa Mrs Latvija vēsturē tika piešķirts īpašais tituls Misis Latvija Zeltene 2020/2021. Ziniet, pareizi būtu pateikt, ka Madara man pasniedza roku, atbalsta roku uzdāvinot iespēju runāt, iedrošināt citas sievietes, laist sabiedrībā tēmas, par kurām baidās, kautrējās runāt. Atbalstīt sievietes ne tikai Latvijā, bet visur, kur manas ar Madaru sadotās rokas varēs aizsniegties. Palīdzēt tādām meitenēm, sievietēm, kāda biju es. Es ticu, ka mums izdosies, es ticu, ka man izdosies, es ticu, ka izdosies Madarai, jo mums abām dzīve ir piešķīrusi iespēju, sākumā Madarai, un tad Madara nolēma ar šo iespēju padalīties ar mani. Tā ir biļete uz jaunu ceļojumu, jauniem mērķiem, jauniem sasniegumiem, tā ir jauna pieredze. Priekšā mums ir liels darbs, es zinu, ka Madara ir kā mans atbalsts un palīgs, tas ir tāpat kā, kad māca putnu lidot… viss ir atkarīgs no manis. Cik daudz es būšu spējīga strādāt, runāt, uzrunāt, paziņot par sevi un saviem mērķiem, tik arī būs liels panākums. Bet es zinu, ka es varu daudz un darīšu daudz. Pagaidām gan esmu vēl nedaudz apjukusi, īsti vēl nesaprotu kā un ko darīt, kā piesaistīt cilvēkus, kā uzrunāt tā, lai mani sadzirdētu, ieraudzītu, bet tas ir īslaicīgi. Es zinu uz ko esmu spējīga, jo īpaši, ja man ir tik spēcīgs atbalsts, kā mana ģimene un tik motivējoša mentore kā mana Madara!

 

Lai arī turmpmāk varētu smelties Letty Kemp sievišķīgo spēku, mia.lv iesaka piesekot Letty Kemp instagram kontam – @letty_kemp, kā arī noklausies Signes Prestones interviju ar Letty Kemp podkāstā Pirmais Latvietis uz meness.

2 comments

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.