Mana mīļā draudzene – veģetatīvā distonija

Dalies ar šo bloga rakstu!

Šoreiz aplūkosim to cilvēku viedokļus, kas ir mēģinājuši ar veģetatīvo distoniju iedraudzēties. Lūdzām dažus cilvēkus padalīties pieredzē un atbildēt uz trim jautājumiem:

1. Kā Tu nonāci pie slēdziena „Man ir veģetatīvā distonija”?

2. Kādas ir izpausmes?

3. Kā Tu tiec galā ar veģetatīvās distonijas izpausmēm?

Savu profesionālo viedokli sniedz arī Elīna Brila, pārvērtējošā konsultante privātpraksē „Labo domu pietura”. Elīna ikdienā sastopas ar veģetatīvo distoniju aci pret aci, prot to saskatīt un zina, kā ar šo kaiti sadraudzēties.

Cilvēks spēj visu, bet nevajag!

Agnese, 30

Pati problēma radās augstskolas laikā, taču reāls skaidrojums par diagnozi – tikai pāris gadus vēlāk. Tad šī slimība vēl nebija tik „populāra”, acīmredzot tāpēc arī mans ģimenes ārsts meklēja citus cēloņus – sirds, vairogdziedzeris utt., bet es tikmēr turpināju mocīties ar neizprotamiem simptomiem. Stress augstskolas laikā bija pārāk liels un ilgstošs, tas arī izraisīja veģetatīvo distoniju. No tās visbiežāk cieš emocionāli un jūtīgi cilvēki, jo pārāk visu ņem pie sirds un slikti panes ilgstošu spriedzi. Tā notika arī ar mani. Vienā brīdī vienkārši pārdegu. Toties labākais šajā situācijā ir tas, ka esmu sapratusi, cik svarīgi ir atslābināties, nedarīt sev pāri, nenodzīt līdz pēdējam atzīmju, darba vai citu līdzīgu iemeslu dēļ. Līdzsvarota dzīve ir laimīga dzīve!

Viss sākās ar dīvainām lēkmēm, par kurām man pašai likās, ka nevis mirstu, bet nedaudz jūku prātā. Panika, izteikts ķermeņa nemiers, sirdsklauves, svīšana, prasījās pēc krietnas devas baldriānu vai tamlīdzīgi. Un tāds stāvoklis saglabājās faktiski visu laiku kādu noteiktu periodu. Brīžiem kļuva mierīgāk, bet pilnīgi jebkāds sīkums spēja izsist no līdzsvara, vai arī simptomi pastiprinājās bez jebkāda ārēja iemesla, tas bija grūtākais. Kad nesaproti, kas to rada, ir grūti kontrolēt. Bija sajūta, ka nervi ir kā nospriegoti augstsprieguma tīkla vadi, kas dūc un tūlīt tūlīt plīsīs pušu. Bija grūti koncentrēties, komunicēt ar cilvēkiem, par labu pašsajūtu un dzīvesprieku nemaz nerunājot. Visu laiku spēju domāt tikai par to, ka slikti jūtos un bail iet cilvēkos, bail palikt vienai, bail kaut ko darīt vai nedarīt neko. Tāda izteikta bezspēcība un neziņa.

Pirmais pagrieziena punkts bija homeopātija. Homeopāte arī bija pirmā, kas minēja vārdus „veģetatīvā distonija”. Tad jau radās sajūta, ka būs labāk, jo varēju sākt meklēt informāciju internetā un vismaz saprast, kāpēc tā radusies un ka neesmu tāda vienīgā. Homeopātija ir ilgs process, bet man ļoti palīdzēja, vismaz sākotnēji. Kādā brīdī veģetatīvā distonija saslēdzās kopā ar nelielu depresiju, ko gan nācās „apārstēt” ar antidepresantiem, un dīvainā vai likumsakarīgā kārtā tieši antidepresanti manu distoniju lielā mērā „nomērdēja”. Es varu teikt, ka tagad man viss ir kārtībā. Mēdz parādīties neliela panikas sajūta atsevišķos dzīves momentos, kad atkal ir pārāk ilgstošs stress, taču nu tas man ir tikai atgādinājums par šo dzīves līdzsvaru, kas jāievēro. Es tagad zinu, kas tas par zvēru, līdz ar to nav tādu baiļu, jo tieši neziņa bija tas smagākais. Spēju ar prātu sevi nomierināt, atiet no stresa cēloņa, uzelpot, un tie pāris baldriāni arī palīdz, jo iepriekš gan tas nedeva nekādu rezultātu, īpaši kritiskos momentos. Zinu, ka galvenais ir miers, sakārtots dienas režīms un fiziskas aktivitātes, sirdij tīkami hobiji un izklaides. Veģetatīvā distonija tiešām ir tikai norāde uz to, ka cilvēks spēj visu, bet nevajag!

Foto avots: http://welltraveledwoman.tumblr.com

Netērē enerģiju cilvēkiem, kas nav tā vērti!

Keita, 28

Tas notika, kad man bija tikai 22 gadi. Vienā brīdī visa bija par daudz – izjukušas attiecības, dzīvesvietas maiņa, darbs jaunā uzņēmumā, neveiksmīga darba attiecību pārtraukšana ar iepriekšējo darba vietu, dažādas problēmas ģimenē. Tajā rītā gāju uz darbu un jutu, ka velk kreiso kāju visā garumā. Ignorēju, jo nebiju gulējusi. Naktī manai māsai bija piedzimis bērniņš, kas bija paņēmis visu manu uzmanību un enerģiju. Darbā, skatoties uz datoru, secināju, ka sāk iztrūkt laukumi – daļēji sāka pazust redze. Domāju, ka tas no kontaktlēcām. Pēc laiciņa sāka nākt virsū tādi kā satraukuma viļņi. Sapratu, ka, nē, šodien strādātāja nebūšu, prasījos priekšniecei uz mājām. Izgāju uz ielas un, lai kā es skatītos uz luksoforiem, es nespēju ieraudzīt – deg zaļā vai sarkanā. Tad tikai sāku aptvert – notiek kas pavisam nelāgs. Zvanīju vienam draugam un prasīju, lai aizved uz slimnīcu, jo pašai saukt “ātros” bija kauns – līdz pēdējam likās, ka viss taču kārtībā. Kamēr nokļuvu līdz slimnīcai, man bija sākusies krampju lēkme kaklā un redze bija pazudusi pilnīgi. Slimnīcā veica visas iespējamās pārbaudes. Visu cieņu Gaiļezera slimnīcai. Bez maksas tiku pārbaudīta ar kompjūtertomogrāfu, magnētisko rezonansi un vēl lērumu pārbaužu, no kurām neko nesaprotu. Kopumā slimnīcā nogulēju mēnesi, neko neatklāja. Veselība esot ideālā kārtībā. Uzlika diagnozi – veģetatīvā distonija. Tad nekādas informācijas par to nebija, visi tik stāstīja, ka tā esot mūsu gadsimta biežākā saslimšana. Ko īsti ar to iesākt, nebija skaidrs.

Ir labās dienas, un ir sliktās dienas. Visam pāri plešas tāds milzīgs emociju virpulis, ko nav iespējams ne kontrolēt, ne aptvert. Visu laiku esi savu emociju gūstā. Pirmā lieta, ko man nācās iemācīties, bija šī te enerģijas tērēšana, kas raksturīga distoniķiem. Kopumā tā dzīves izjūta ir, ka visu var un visu vajag. Tad arī absolūti nejēdzīgos virzienos tā enerģija tiek tērēta. Panikas lēkmes uznāk reti. Brīžos, kad nākas saskarties ar darbībām, kas rada bailes. Man lielākās bailes ir lidošana, neskatoties uz to, vairākas reizes gadā dodos ceļojumos. Nevēlos, lai šīs bailes mani ierobežo, bet līdz ar to bieži vien nākas sevi tām pakļaut. Un muļķības, ka ar laiku mazinās – vajagot tikai bieži lidot! Mani joprojām katru reizi pārņem iracionālas bailes, karājoties gaisā, un es varētu kā filmās pielēkt kājās un kliegt pa visu lidmašīnu: „Mēs krītam!” Līdzīgi panikas lēkmes man uznāk brīžos, kad atrodos kāda agresīva cilvēka tuvumā. Pēdējo reizi tas notika aptiekā, kur kāds kungs no Iekšlietu ministrijas kliedza virsū aptiekārei. Stāvēju rindā un sāku raudāt, it kā virsū kliegtu man. Lai gan esmu pati studējusi psiholoģiju un daudz ar sevi strādājusi dažādos semināros un terapijās, joprojām gadā vairākas reizes gadās brīži, kad ir tādas dienas, kurās pamostos ar sliktu dūšu, galvas reiboņiem, stiprām galvassāpēm, karstuma viļņiem un trīcu pie visām miesām. Protams, esmu nodrošinājusies ar nomierinošos zāļu krājumiem šādām situācijām, bet tas ir pierādījums, ka veģetatīvā distonija ir mīlestība mūža garumā.

Analizēju sevi un pazīstu veģetatīvās distonijas izraisītu rīcību dažādos brīžos. Katrā situācijā uzdodu sev jautājumu – vai tiešām tas man ir vajadzīgs? Ko no tā iegūšu? Vai bez tā varu iztikt? Kā arī cenšos izvairīties no cilvēkiem, kas man rada trauksmi. Vispār tā visa vide ir jāizveido sev tāda, lai jūties komfortabli. Lielu spēku smeļos savās attiecībās. Man blakus ir cilvēks, kurš ir gana spēcīgs, lai spētu mani saprast un pareizi reaģēt uz manu draudzību ar veģetatīvo distoniju. Esmu arī apmeklējusi jogu un dažādus elpošanas seminārus, bet vairāk tā akcijveidīgi. Peldēšana lieliski atbrīvo no spriedzes organismā. Galvenais ir dzīvot saskaņā ar sevi. Netērēt enerģiju situācijām un cilvēkiem, kas nav tā vērti. Ieguldīt sevi tur, kur jūtos labi. Pieņemt sevi, iepriecināt sevi, mīlēt sevi un atļaut sev justies labi. Nepiešķirt citiem svarīgumu un nedot citiem tiesības jebkādā veidā sevi aizskart.

Tas nav nāvējoši!

Elīna, 32

Manā gadījumā veģetatīvā distonija sākās ap grūtniecības 28. nedēļu. Līdz tam es par kaut ko tādu pat īsti dzirdējusi nebiju un mana attieksme bija diezgan neiecietīga. Man likās, ka šī vaina ir paša cilvēka uzpūsta un ka distonija piemeklē tikai „švakuļus”.

Piepeši man vienā vakarā palika slikti – ne no šā, ne no tā. Šķita, ka tūlīt tūlīt noģībšu, man sirds kāpa pa muti laukā, man šausmīgi trūka gaisa. Man likās, ka istabā ir beidzies viss iespējamais un pieejamais skābeklis. Es vīram lūdzu, lai ver logu vaļā. Papildus visām šīm ekstrām man visu ķermeni kratīja nenormāls drudzis. Tika saukti „ātrie”.

Un tā trīs reizes. Un tikai tad slimnīcā neirologs izvirzīja šo diagnozi. Līdz tam es pati vainoju visus iespējamos medikamentus, grūtnieču vājumus un zemo asinsspiedienu. Katrā ziņā jau pēc pirmās lēkmes es skaidri iemācījos saprast, ka tūlīt man būs slikti, jo tās izjūtas bija kaut kas pirmreizējs un ne ar ko nesajaucams.

Visgrūtākais veģetatīvās distonijas posms man bija tieši līdz mazuļa nākšanai pasaulē. Man pastāvīgi trūka gaisa, griezās galva, bija brīži, kad uznāca nopietnāki vājumi, bet vismaz neģību, jo dzīvoju mājās un, tiklīdz sajutos slikti, likos gultā, aizvēru acis un lēnām pārelpoju krīzes brīdi. Protams, mani vajāja vislielākās bailes, kādas man vispār ir bijušas. Man bija bail iet ārā, jo baidījos, ka ārā paliks slikti, es baidījos viena palikt mājās. Un liela daļa šo baiļu bija tikai tāpēc, ka es nezināju, kas ar mani notiek, es neko nezināju par panikas lēkmēm un par trauksmes sajūtām. Tas bija apburtais loks – no bailēm radās trauksme, kas parasti beidzās ar lielāku vai mazāku lēkmīti, kas savukārt proporcionāli palielināja manas bailes ko līdzīgu piedzīvot tuvākajā nākotnē. Un tā tas apburtais aplis turpinājās.

Pēc mazuļa nākšanas pasaulē es vēl slimnīcā „noķēru” pamatīgu lēkmi, bet, dabūjusi diazepāma šprici muskulī, tajā dienā tiku palaista mājās. Tās trauksmes sajūtas, kādas man bija pirmās dienas mājās pēc slimnīcas, es atceros ļoti nelabprāt. Man bija bail iziet no mājas, man bija bail palikt mājās, man bija bail, ka mājās logs stāv ciet, jo likās, ka man apkārt nav gaisa.

Šobrīd mani galvenie simptomi ir trauksmes sajūtas, kas var uznākt pilnīgi dažādās situācijās un vietās. Ir sajūta, ka tūlīt kaut kas notiks, kaut kas nekontrolējams un slikts. Un parasti šīs sajūtas iet roku rokā ar „dullas” galvas sajūtu. Šķiet, ka galva ir piebāzta ar vati un katra straujāka tās kustība pamatīgi noreibina.

Slikti panesu lielus un trokšņainus pasākumus, ļoti nepatīk burzma. Lielveikalos mani gandrīz vienmēr pavada mērena panikas sajūta. Vislabāk jūtos mazās bodītēs, kur es durvis uz izeju varu turēt savā redzeslokā. Arī stāvot rindā vai kaut ko ilgi gaidot, mani nereti pārņem maza panika, un es ĻOTI nevaru sagaidīt, kad beidzot pienāks mana kārta vai beigsies gaidīšana. Kopš bērna piedzimšanas man ir bijušas tikai divas lēkmes.

Tikt galā jau laikam nevar, ir jāiemācās ar to sadzīvot. Ir viena frāze, kurai es esmu pieķērusies – ka tas nav nāvējoši!!! Un arī pašas pieredze rāda, ka galvenais ir pārelpot to krīzi un zināt, ka pēc īsa mirkļa paliks vieglāk. Ļoti palīdz tas, ka es saprotu un zinu, kas tā veģetatīvā distonija ir par zvēru un ko tā nozīmē. Es māku pazīt, kad man ir trauksmes, un esmu iemācījusies nebaidīties no tām.

Tagad, kamēr esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, es varu izvēlēties, kur iet un ko darīt. Tādā veidā es varu izvairīties no vietām, kas man izraisa paniku. Ja jūtos sliktāk, tad vienkārši izlemju tajā dienā neiet veikalā.

Ar bažām gaidu rudeni, kad atsāksies darba gaitas, kad es vairs nevarēšu izvēlēties – šodien gribu un strādāju, bet rīt visu dienu gulēšu gultā.

Protams, esmu lietojusi gan nomierinošus medikamentus, gan antidepresantus. Esmu gājusi uz psihoterapijas vizītēm. Katrā ziņā šobrīd man ir nesalīdzināmi labāk nekā pašā slimības sākumā.

Ik pa brīdim manī iezogas dusmas, kāpēc ar mani šobrīd ir tā, kā ir, un kāpēc man nekādi neizdodas tikt atpakaļ pie iepriekšējā dzīves ritma un tā brīža sajūtām. Gribas, lai nekas tāds ar mani nekad nebūtu noticis. Kaut gan šī slimība tieši liek cilvēkam apstāties un padomāt, kas ar mani un manu dzīvi nav kārtībā!

Foto avots: http://alliemariephotographysite.com

Tā nav slimība, bet īpatnība.

Inese, 23

Sākās viss ar daudziem simptomiem, kas man traucēja, bet nekādā veidā tos nesaistīju kopā. Ilgu laiku apmeklēju dažādus ārstus, veicu dažādas izmeklēšanas, bet iemesls netika konstatēts. Un tad pāris sūdzības ierakstīju internetā un netīšām atradu rakstu par veģetatīvo distoniju, sāku lasīt un sapratu, ka lielākā daļa no simptomiem ir par mani, un sasaistīju visu kopā. Pēc kāda laika runāju ar neiroloģi, parādīju viņai savus izrakstus no ārstiem, pastāstīju par simptomiem, un viņa noteica man diagnozi veģetatīvā distonija.

1. Grūtības koncentrēties (līdz ar to sanāk ļoti daudz ko aizmirst).

2. Paaugstināts asinsspiediens, straujas asinsspiediena svārstības (līdz ar to ļoti biežas galvas sāpes).

3. Ilgstošas sūdzības par kuņģa un zarnu traktu (pūšanās, sāpes).

4. Ilgstoša trauksmes un baiļu sajūta.

5. Karstuma viļņi, pastiprināta svīšana.

6. Caureja un aizcietējumi.

7. Pastiprināta urinēšana.

8. Iekšējs sasprindzinājums.

9. Raudulīgums.

10. Sarkšana.

11. Spontāna „elektriska” muskuļu noraustīšanās.

12. Enerģijas pārpilnība – sajūta, ka nevar nomierināties un ir kaut kas aktīvi jādara.

13. Sirdsdarbības paātrināšanās.

14. Palielināts satraukums par to, ko par tevi domā citi.

15. Pēkšņas garastāvokļa maiņas, dusmas, aizkaitināmība.

16. Reibonis.

17. Elpas trūkums, nevar pietiekami dziļi ievilkt elpu.

18. Sāpes krūtīs – nevar fiziski ne ieelpot, ne izelpot.

19. Roku trīce.

20. Krampji.

(Daži simptomi retāk, daži biežāk, pavasarī un rudenī izteiktāk.)

Mēģinu pati ar sevi tikt galā, nomierināt, arī tuvinieki par to ir informēti un mēģina atbalstīt. Uzskatu to nevis par slimību, bet manu īpatnību un mēģinu ar to sadzīvot. Ar daudz ko arī izdodas, bet ir lietas, kas ļoti traucē un kuras nespēju kontrolēt tajā brīdī. Bet pēc tam vienmēr nodomāju, ka tas ir kārtējais uzplaiksnījums un jāmācās tikt pāri. Ja paspēji kādam ko sliktu pateikt – atvainoties, ja reibst galva – atgulties, utt. Mēģinu atrast veidus, kā ar katru simptomu tikt galā.

Nekādus medikamentus, lai tiktu galā ar distoniju, nelietoju. Tikai ik pa laikam padzeru kādus vitamīnus, magniju muskuļu atslābumam, vitamīnus atmiņai un labākai koncentrēšanās spējai, kādu tabletīti pret galvassāpēm.

Klavieru metronoms

Gatis, 32

Tolaik biju 21 gadu vecs, un kā viens no lielākajiem motīviem tam, kas vēlāk pēkšņi pārvērtās par veģetatīvo distoniju, varētu būt pārlieku lielais stress par iestrēgušajām mācībām augstskolā, līdz līmenim, kad sāka ļoti sāpēt un spiest galvas aizmugurējo daļu pakauša apvidū. Sāpes ar pauzēm bija tikai nepilnu nedēļu, tad tās vairs neatkārtojās. Pagāja apmēram četri mēneši, kad vienā jaukā dienā, braucot trolejbusā uz augstskolu, paģību, pašam domājot, ka tas ir no karstuma vai no neizgulēšanās. Dīvainākais, ka pēc tam joprojām reiba galva un nākamajā dienā pievienojās kaut kas līdzīgs sirds aritmijai, plus to visu pavadīja satraukums, ko nevarēju kontrolēt. Pēc divām dienām sāka trūkt elpa un sajūta bija it kā balansētu pusģīboņa stāvoklī. Vēl pēc pāris dienām, apciemojot vecmammu slimnīcā, pašam palika slikti, un tad sākās.

Laikam nepatīkamākā no sajūtām, kas nāca komplektā, guļot slimnīcā, bija līdzīga, kā es to saucu, „klavieru metronoms”. To varētu izskaidrot tā – stāvot miera stājā un redzot, ka ķermenis nekustas, iekšēji joprojām likās, ka ķermenis svārstās no viena sāna uz otru tā, it kā būtu kaut kāds vestibulārā aparāta defekts. Slimnīcā pavadīju nedēļu, tad, nekādus īpašos uzlabojumus nejūtot un ārstu diagnozes nenoteikšanas vadīts, izprasīju savai ģimenes ārstei nosūtījumu uz galvas tomogrāfiju, kur secināja, ka man ir veģetatīvā distonija. Kopš iznākšanas no slimnīcas turpmākos divus mēnešus pavadīju tādā kā „mākonī”, joprojām ik pa brīdim sabiedriskās vietās šad tad bija smagi elpot, mazliet reiba galva, „iztrūka kadri”. Nerunājot par sabiedrisko transportu un kur nu vēl nosacīto „pirmsākumu” – trolejbusu.

Tad pamazām tās visas nekomfortablās sajūtas atkāpās un sāku justies kā agrāk. Ļoti palīdzēja arī kādas „bēdu māsas” grāmata par veģetatīvo distoniju. Pietika izlasīt pusi, lai saprastu, kad un kā jāsaņemas. Antidepresantus vai tamlīdzīgas zāles neesmu lietojis. Kopš tā laika (2001. gada beigas / 2002. gada pirmais pusgads) ievērojamākas lēkmes ir gadījušās tikai divas trīs reizes, ar trīs vai vairāk gadu starpību, kas parasti neilgst ilgāk par vienu divām dienām, jo esmu iemācījies sevi morāli savākt. To smagāko stadiju piedzīvot vairs nevēlos un arī citiem nenovēlu.

Elīnas Brilas komentārs

Salīdzinoši cik bieži pacienti sūdzas par veģetatīvās distonijas simptomiem? 

To, ka cilvēka psihe ir vienota ar ķermeni, lieliski rāda un skaidro psihosomatika – lielās dusmās paaugstinās asinsspiediens, pēc smaga emocionāla zaudējuma spiež pakrūti, stresa situācijā darbā sāp galva, lielās bailēs sažņaudzas sirds, bailēs svīst rokas utt. Veģetatīvā distonija ir līdzsvara trūkums veģetatīvajā nervu sistēmā, kuras noturība ir saistīta ar ikvienu piedzīvoto emociju, tomēr slimības robežas nav viegli nosakāmas – Veģetatīvās distonijas simptomu ir tik daudz! Tāpēc konsultēšanas praksē šāda diagnoze netiek noteikta, jo tas ir medicīnas darbinieku kompetencē. Tomēr, ja klients ir ieradies uz individuālo konsultāciju ar skaidri nosakāmu simptomu, piemēram, ilgstošu bezmiegu, trauksmes un baiļu sajūtu, grūtībām koncentrēties vai pastiprinātu svīšanu noteiktās situācijās, tas vienmēr ies roku rokā ar kādu emociju, kas klientam rada grūtības dzīvē. Risinot emocionāla rakstura problēmas, noteikti mazināsies vai pat izzudīs arī veģetatīvās distonijas simptomi. Savā konsultēšanas praksē ar veģetatīvās distonijas diagnozi ir nācies saskarties, tomēr tas nav bijis iemesls, kāpēc klients izvēlas individuālās konsultācijas, drīzāk jāteic, ka veģetatīvā distonija ir kā fons kādai aktuālai klienta problēmai. Sākot to risināt, mainot attieksmi un uzvedību, meklējot sevī pašā jaunus resursus un nosakot jaunus mērķus, mēdz samazināties vai izzust arī veģetatīvās distonijas simptomi.

Ko Tu ieteiktu darīt, lai distoniju neiegūtu?

Tā kā veģetatīvo distoniju var izraisīt dažādi emocionāli satricinājumi vai ilgstošs stresa stāvoklis, ieteikumi var šķist banāli, tomēr viss ģeniālais ir vienkāršs: darbs ar pašapziņu; prasme veselīgi reaģēt dažādu veidu attiecībās – mājās, darbā, draugu lokā; finansiālu grūtību risināšana, nevis izvairīšanās no tām; atvadīšanās no smagiem zaudējumiem; prasme noturēt līdzsvaru starp darbu un personīgo dzīvi; prasme piešķirt sev tiesības, tostarp uz fizisku un garīgu atpūtu; un tamlīdzīgi. Ne visi šie ieteikumi ir pa spēkam klientam pašam, tāpēc jau tiek meklēta atbalsta persona.

Kas ir tā palīdzība, ieteikumi vai padomi, ko Tu sniedz savā praksē distonijas sūdzību gadījumā?

Viens no konsultēšanas pamatakmeņiem ir aicinājums klientam godīgi atzīt un paust savas jūtas, ko diemžēl nemāca ne mājās, ne skolā. Tā kā fiziskie simptomi ir viegli saistāmi ar kādu konkrētu emociju, klients ar konsultanta prasmīgi uzdotiem izzinošiem jautājumiem pats nonāk pie īstajām atbildēm. Piemēram, ja klienta sūdzība ir žņaudzoša sajūta un apgrūtināta elpošana tieši darba vietā, sapulču laikā, viņš pats itin viegli spēj atbildēt, ka tādos brīžos izjūt paniskas bailes, mazvērtības sajūtu. Konsultēšanā šādas sajūtas visdrīzāk tiek identificētas kā distress „es neesmu pietiekami labs”. Kur tu dzīvē esi tā juties? Mājās, skolā, kādā konkrētā dzīves epizodē? Neviens nepiedzimst ar veģetatīvo distoniju vai tai līdzīgām izpausmēm, tā ir iegūta dzīves laikā. Svarīgi noskaidrot tās izcelsmi. Ja klients, piemēram, ir uzaudzis ģimenē ar autoritatīvu, emocionāli vardarbīgu tēvu, viņa šī brīža situācija ar līdzīgu priekšnieku var izraisīt emocijas, kas saistās ar bērnību, pusaudža gadiem. Es ticu un vairākkārt praksē esmu pārliecinājusies, ka „atgriešanās” šajās smagajās situācijās ar lomu spēles palīdzību, savas attieksmes maiņa un prasme ar konsultanta palīdzību reaģēt citādi, ļauj „salīgt mieru ar pagātni”, atvadīties no tās un kļūt brīvam. Atrisinot vienu, divas, astoņas vai astoņpadsmit šādas situācijas, var izrādīties, ka veģetatīvā distonija ir „kaut kur pazudusi”…

Kāda būtu vispārīgā informācija, ko Tu vari sniegt par distoniju cilvēkiem, kas ar to nav saskārušies vai arī nezina, ka viņiem tāda varētu būt? 

Arī tad, ja neapzināmies, ikviens emocionāls satricinājums atbalsojas mūsu ķermenī. Lai cik sarežģīts varētu šķist cilvēka organisms, emocionāli pārdzīvojumi itin viegli spēj izjaukt tā līdzsvaru. Jā, veģetatīvo distoniju mēdz vīzdegunīgi dēvēt par 21. gadsimta slimību, ko izdomājuši sabiedrībā populāri cilvēki, tomēr patiesībā tā ir lieliska iespēja nenoliegt savas emocionālās grūtības un vajadzības. Mūsu gadsimts un tā ritms ir nežēlīgs, šķiet, ka laiks skrien tik ātri kā vēl nekad iepriekš, emocijas netiek līdzi visiem pienākumiem – pret mājiniekiem, pret draugiem, pret darbu un sabiedrību. Brīdī, kad ķermenis saka „stop!”, līdzsvars starp fizisko un garīgo veselību jau ir izjaukts. Saukt vai nesaukt to par veģetatīvo distoniju, tas paliek katra paša un viņa ģimenes ārsta ziņā, tomēr nopietnus simptomus – galvas reiboni, sirds aritmiju, elpas trūkumu un panikas lēkmes – noteikti vajadzētu uztvert nopietni, nevis skaidrot ar bezmiega nakti, pārāk daudz izdzertu kafiju vai strīdu ar mīļoto cilvēku.

Foto avoti: http://callmeape.tumblr.com http://thepioneerwoman.com http://ofnaturesbeauty.tumblr.com