“Es apstājos, apklustu un ieelpoju šo vienīgo mirkli, kurā paslēpies Visums. Ar visām maņām saplūstu ar dzīvi, kas kā upe plūst un es tai līdz…” šos vārdus ir teicis cilvēks, kurš, manuprāt, nevis plūst upei līdzi, bet pats ir upe, no kuras plūst dzidri, skaidri, apgaismoti vēstījumi. Kaspars Zlidnis pateicībā par dzīvi ir atradis spēku un līdzsvaru savā dzīvē un ir mierā ar visu, kas notiek un kā ir. Kaspars sniedz ļoti patiesas, vieglas, nepiespiestas atbildes uz jautājumiem, uz kuriem mēs apzināti vai neapzināti meklējam atbildes.
Kaspars Zlidnis ir zināms arī kā grupas “Gain Fast” solists, viens no ielu sporta un Crossfit sporta veida aizsācējiem Latvijā. Vairākus gadus trenējies boksā, praktizējis ziemas peldēšanu un skriešanu ziemas apstākļos. Viņš ir atradis līdzsvaru starp fizisko un mentālo pasauli, ceļu uz iekšējo mieru un augstāko spēku.
Kaspars Zlidnis. Cilvēks. Tā Tu sevi iepazīstini savā mājas lapā. Vai vari dot aprakstu par to, kāds Cilvēks ir Kaspars Zlidnis?
Kaspars Zlidnis ir tāds, kādu viņu redz un sauc citi cilvēki. Fiziskajā pasaulē mēs visi spēlējam sociālo spēli, kurā viens otram parasti piedēvējam dažādus nosaukumus, amatus, statusus, lomas, tēlus un noteiktus zīmogus, līdz ar to es esmu tik dažāds, cik dažādi mani uztver citi. Meitām esmu tēvs. Sievai vīrs. Darbā kolēģis. Vecākiem esmu dēls. Cilvēki sauc mani par mūziķi vai sportistu utt.
Pats sev es esmu nekas un nekāds. Jau noteiktu laiku esmu brīvs no visām idejām un priekšstatiem par sevi pašu. Man nav svarīgi sevi nosaukt un dēvēt noteiktos vārdos.
Pat vārds “cilvēks” vairs īsti neatbilst tam, kas es esmu, jo tas ietver sevī noteiktas fiziskas pazīmes vai personību, raksturu un temperamentu. Es drīzāk varētu teikt, ka “esmu”, bez visa tā, ko saistām ar vārdu “es”. Man vairs nav domu par sevi pašu.
No kurienes Tevī ir radusies šī neizsmeļamā dzīves gudrība, viedums? Tavi spēka vēstījumi ir ļoti poētiski un tādi, kas varētu nākt no cilvēka, kurš ir izdzīvojis vairākas dzīves.
Mirklī, kad cilvēks tiek brīvs no visiem savas būtības uzslāņojumiem, asociācijām, ar ko sevi visu dzīvi ir identificējis un sasaistījis, viņš beidzot atklāj savu patieso būtību – to, kas tad slēpjas aiz visām domām par sevi. Es vienkārši esmu ticis ārā no prāta radītās ilūzijas par sevi un dzīvi kopumā. Tajā nav nekādas mistikas. Tas ir, kā pamosties no sapņa, kurš līdz šim šķitis tik reāls, ka nemaz nebija radusies nojausma par šo tik saldo miegu. Tomēr, kopš esmu pamodies, dzīvi varu redzēt tieši tādu, kāda tā ir – bez domām, emocijām, atmiņām vai sapņiem par to, kādu es šo dzīvi vēlētos redzēt. Es vairs nevēlos neko no dzīves, jo esmu ieraudzījis tās perfekciju. Kad cilvēks saplūst ar dzīvi, tad viņš par to kļūst ar visu savu būtību. Dzīve plūst caur mani, es vienkārši ļaujos. Spēka vēstījumi ir pati dzīve.
Kam Tu tici? Vai esi reliģiozs? Ko nozīmē ticība? Kādēļ cilvēkam ir vajadzīgs Dievs?
Dievam nav nekādas daļas gar reliģiozitāti, garīgumu vai svētumu, jo Dievs ir pati dzīve, kas ir katra cilvēka paša uztveres veidota realitāte. Dievs nav nekas nodalīts un atsevišķs no dzīves un cilvēkiem. Dievs ir viss. Viss ir Dievā. Jebkas, ko mēs varam iedomāties un saukt par labu vai ļaunu, pareizu vai nepareizu, baltu vai melnu, ticīgu vai neticīgu, ir Dievs. Visas reliģijas, visas svētās grāmatas, visi svētie, visas teikas un leģendas ir tikai un vienīgi cilvēku idejas par Dievu. Tā ir tāda spēle, ko cilvēki spēlē savā prātā. Problēma ar cilvēku izdomāto Dievu ir tāda, ka, viņuprāt, ir kaut kas labs un svēts, kas tiek pretstatīts kaut kam nelabam un ļaunam. Taču patiesībā tieši šī nodalīšana ir lielākais ļaunums, ko paši cilvēki sev nodara, jo allaž notiek kari starp it kā labo un ļauno, bet kurš tad īsti ir tas labais un kurš sliktais?! Katrai karojošajai pusei šķiet, ka tā cīnās Dieva vārdā.
Dievs ir vienotība. Dievs ir visa pieņemšana. Dievs ir mīlestība.
Vai kļūstot fiziski spēcīgs, regulāri trenējoties, cilvēks kļūst arī mentāli spēcīgāks? Cik svarīgi ir sportot? Kā Tu esi sasniedzis šo balansu starp fizisko un mentālo pasauli?
Lai, ko mēs darītu, svarīgi ir nevis, ko mēs darām, bet kāpēc un kā! Svarīgs ir motīvs. Ego pārņemtie cilvēki spēku asociē ar agresiju, bravūru, pārākumu, varu un ietekmi. Cilvēks, kurš trenējas un tiecas tikai pēc personīgiem sasniegumiem, lai sevi pierādītu, sacenstos un uzvarētu citus, kļūst par sava paša prāta ego upuri, kurš savu patieso spēku zaudē, jo kļuvis atkarīgs pats no saviem panākumiem, jo visi panākumi ir kā narkotikas. Fizisks spēks ir mainīga un gaistoša vērtība, ko zaudējot cilvēks emocionāli sabrūk, jo sabrūk arī visas viņa ilūzijas, kas līdz šim bija trausls pamats zem kājām. Patiess spēks ir atklāt savu būtību, kas paslēpta aiz visām sava ego izpausmēm, un kļūt par mīlestību, kas ir visu pieņemoša, atbalstoša un dodoša. Cilvēks savu patieso spēku atklāj, kad apzinās sevi kā instrumentu Dieva jeb dzīves rokās, kļūstot visam par atbalstu, nevis sāncensi un pretinieku.
Ko sniedz aukstuma peldes un ķermeņa rūdīšana?
Sevis rūdīšana ir vairāk prāta, nevis ķermeņa treniņš. Jebkura sevis kontroles, nomierināšanas, sakārtošanas, atjaunošanas, spēcināšanas un attīrīšanas prakse ir labs prāta treniņš. Tas ir veids, kā kļūt par sava haotiskā, izlutinātā un emocionāli nestabilā prāta saimnieku. Ja suni netrenē, tas agri vai vēlu paverdzinās un ries pretī savam saimniekam. Tas pats ir ar prātu. Vairums cilvēku ir sava prāta vergi, kas gatavi pakļauties jebkurai tā iegribai un komandai. Lielākās kļūdas savā dzīvē cilvēks pieļauj, esot sava ego upurim. Smaga vai grūta dzīve ir tikai un vienīgi paša neapzinātu domu, emociju, attieksmes, uzvedības, izvēļu un lēmumu sekas. Ja cilvēks kontrolē savu prātu, viņš pilnībā kontrolē arī savu dzīvi kopumā.
Vai katram cilvēkam būtu jāpiedzīvo grūti laiki, sāpes un ciešanas, lai attīstītu empātiju un kļūtu mentāli spēcīgāki?
Sāpes un ciešanas izraisa pašu nespēja samierināties ar realitāti. Mēs vēlamies tā, bet ir pavisam citādi. Nespēja pieņemt esošo rada iekšēju neapmierinātību. Jo vairāk cilvēks cīnās un pretojas esošajam, jo lielākas sāpes viņš izjutīs. Dzīve nekad un nevienam nav problemātiska, jo vienīgā problēma cilvēkam ir viņa ego. Tad, kad mēs tiekam brīvi no sava ego, pazūd arī visas problēmas, taču šis savas patiesās būtības atdzimšanas process parasti ir emocionāli un pat fiziski sāpīgs, jo grūti atlaist visu, pie kā visu dzīvi esam pieraduši un pieķērušies. Katrs narkomāns izjūt lielas sāpes, kad mazinās narkotiku ietekme. Tad ir izvēle – uzņemt jaunu un vēl lielāku devu vai izciest sāpes un kļūt brīvam.
Kādēļ un kādos cilvēkos trūkst empātijas un sapratnes?
Empātijas patiesā būtība ir likt visus mierā un ļaut visam būt tā, kā ir, nejaucoties ar savu vēlmi palīdzēt, uzlabot, mainīt, ieteikt, pamācīt un visādi citādi ietekmēt dabisko dzīves plūsmu. Dievs ir empātija. Te viss ir vislabākajā kārtībā, kāda vien iespējama. Tā ir spēja uzticēties un paļauties uz dzīvi, apzinoties, ka tajā nav nevienas pašas kļūdas, netaisnības un negodīguma. Empātija ir klusums. Jebkura mūsu reakcija uz dzīves norisēm un cilvēkiem, vai tā būtu neieinteresētība un vienaldzība vai pārspīlēta labdarība un vēlme kādu izglābt, ir attāla no empātijas, jo tad tas ir tikai mūsu pašu ego, kas sevi slēpj zem empātijas maskas. Klusa un neuzbāzīga lūgšana ir empātijas būtība.
Es Tevi atceros un domāju, ka arī daudzi citi Tevi atceras, kā grupas “Gain Fast” solistu. Vai vari pastāstīt par mūzikas nozīmi tavā dzīvē? Kāds pašizpausmes veids ir mūzika? Ko tā Tev nozīmē un kādu vietu tā ieņem Tavā dzīvē šobrīd?
Mūzika caur mani skan tieši tāpat, kā kustība caur mani notiek vai spēka vēstījumi rakstās. Es neko no tā nedaru pats. Tas viss vienkārši plūst un es šajā procesā cenšos neiejaukties. Mani neinteresē to kaut kādā veidā izdekorēt, izpušķot un uzspodrināt. Viss, ko es varu darīt – palikt un būt kluss savā prātā, lai būtu vienā dabiskā tecējumā ar dzīves straumi, un ļauties šim jaunrades procesam. Nekādu citu jēgu vairs sev neredzu, kā vien būt pēc iespējas klusākam un nemanāmi plūst līdzi, atsaucoties uz to, uz ko mani aicina pati dzīve, lai kas tas arī nebūtu.
Kāds ir laimīgs cilvēks? Uz ko koncentrējas laimīgs cilvēks?
Laimīgs cilvēks ir tas, kurš ir brīvs no ekspektācijām un idejām par laimi, tas, kurš nav iestrēdzis un neko nerisina pagātnē, neko negaida no nākotnes, jo viņš ir mierā ar visu, kas ir, pašam pilnībā atrodoties šajā mirklī. Laimīgs ir tas, kur nemeklē laimi materiālajā pasaulē, jo jebkuri meklējumi, noteikti dzīves apstākļi vai cilvēki, no kuriem lielākoties atkarīga mūsu laime, cilvēku no tās tikai attālina. Laime ir paša cilvēka apziņas stāvoklis, kurā viņš ir kluss, mierīgs un pašpietiekams. Laime ir neitralitāte, kurā cilvēks ticis ārā no savu emociju šūpolēm, kur sajūsmu un iluzoru laimi jau nākamajā mirklī nomaina skumjas un dusmas. Laime ir nerunāt par laimi, bet gan būt par laimi, kurai nav nekādu nosacījumu un noteikumu. Vienkārša būšana jeb esība ir laime, kas ir brīva no visa un visiem.
Kas ir tās lietas ko Tu nespēj saprast?
Es neko nezinu un neko nesaprotu, jo, lai būtu, man nav vajadzīgas ne zināšanas, ne saprašana. Dzīvei no tā ne silts, ne auksts, ka es jaucos tās norisēs ar savu pārgudro viedokli. Elpošana notiek, sirds pukst, gadalaiki nomaina cits citu, jūra šalc, neskatoties uz to, vai mēs par to kaut ko zinām vai nezinām. Es ļauju visam būt, arī sev. Neko necenšos izskaidrot, izskaitļot un izprast. Dzīve ir jādzīvo, nevis jāanalizē. Dzīve ir izjūtas, nevis izpratne. Man pietiek ar šo līdzjušanu. Cilvēku intelektuālā rakņāšanās pa dzīves virskārtu neļauj ienirt esības dzīlēs, kur jebkura spriedelēšana un saprašana ir lieka.
Par ko Tev liek domāt pārmērīga ārišķība un varas kāre?
Ārišķība ir dzīves virsējais slānis. Tā ir ego dzīvotā sociālo attiecību modeļu spēle, kur mums ir noteiktas lomas, noteikti profesionālie mērķi un sadzīvisko problēmu risināšana. Tā dzīves sīkumainā daļa. Ja cilvēks aprobežo savu eksistenci tikai ar šo virskārtu, tad viņš sevi zina tikai kā viļņus, kas nāk un iet, sitas, maļas pa dzīvi, nemaz nenojaušot, ka savā būtībā ir bezgalīgs un mūžīgs okeāns, bez sākuma un beigām. Cilvēku dzīve ir tik dziļa, cik dziļi mēs paši spējam ienirt savas būtības dzīlēs, kur atklājas mierpilna, varena un majestātiska esība.
Kādā no saviem Instagram postiem Tu runā par pārmērīgu izšķērdību, ka visa ir par daudz, visādas preces, produkti, lietas un cilvēks sauc par krīzi to, ka nevar iegādāties jaunāko Iphone modeli. Vai Tev nešķiet, ka cilvēkam ir jādzīvo harmonijā ar mūsdienām, tajā ietverot gan tehnoloģijas, produktus un preces, kas ir mums apkārt? Kā nepazaudēt līdzsvaru, saglabāt mieru un harmoniju visā šajā pārmērības jūklī?
Visam ir tiesības būt un līdzās pastāvēt. Es neesmu tiesīgs nevienam neko pārmest vai teikt, kas ir pareizi un kas nepareizi. Man nav svarīgi tas, kurš un cik laimīgs ir, kam viņš tic vai netic, ko ēd un neēd. Tā ir tikai katra paša darīšana, kā viņš jūtas un kā izjūt pasauli. Katrā cilvēkā ir gan visi jautājumi, gan vienlaicīgi arī visas atbildes, kas atklājas noteiktā dzīves posmā un apstākļos. Laimei savs laiks un vieta. Viens jūtas laimīgs, dzīvojot nabadzīgā lauku ciematā, cits pagalam nelaimīgs ar jaunāko telefonu kabatā, un otrādi. Šeit nav vienas formulas vai nosacījumi, tāpēc arī mani vārdi nav akmenī iekalti. Tie ir dzīvi un uztverami katram pēc iespējām. Līdzsvars noteikti ir atslēga uz iekšēji harmonisku dzīvi, kurā mēs spējam pielāgoties, būt mierā, bet arī nepieķerties visam, kas mums šobrīd dots vai ņemts. Atklājot līdzsvaru kā visas esības pamatu, mēs atklājam, ka arī pašu dzīves pamatā nav nekas vairāk par līdzsvaru.
Vai Tev ir sapnis par to, kādai vajadzētu būt sabiedrībai? Kādu Tu to vēlētos redzēt? Kādas ir mūsdienu sabiedrības galvenās problēmas?
Man nav vēlmju, gaidu, cerību vai sapņu par kādu īpašu sabiedrību. Esmu pilnīgā mierā ar visu. Man viss patīk un apmierina, lai kāds tas būtu. Dzīve ir mīlestība un es labprāt ļauju sev būt šīs mīlestības apņemtam un vadītam. Atklājot Dievu jeb dzīvi kā sevi pašu, rodas skaidra apziņa, ka jebkura realitāte ir paša veidota. Te nav neviena cita, kā tikai pats. Dzīve ir absolūta. Es nekad neuzdrīkstētos sava prāta ego ietekmēt vai kaut kā mainīt to, kas ir pilnīgs savā būtībā. Es vienkārši dzīvoju paļāvībā un pateicībā par visu, kas un kā ir.
Par ko ir Tava grāmata?
Spēka grāmata ir par to vienu, kas ir un to lai ar dievpalīgu katrs pats arī atklāj!
Interviju sagatavoja: Zanda Pilāte
Kaspara mājaslapa šeit: Kaspars Zlidnis
5