Psiholoģija / 25. jūnijs, 2014

Zvaigžņu bērni. Gaidīti. Mīlēti. Ir.

Gaidot bērniņu, jādomā tikai labas domas, taču vistālākajā plauktā tomēr jānoliek zināšanas par to, ko darīt, ja skaistākais laiks pārvēršas vistraģiskākajā zaudējumā.

Žanete Drone

Latvijā ik gadu piedzimst ap 20 00 bērniņu, bet ap 3300 cerību nav bijis lemts piepildīties no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ. Negaidīti pārtrūkst katra 7-8 grūtniecība. 170 no tām vēlīnā laikā – starp 4. un 6. mēnesi, vēl 170 – starp 6. un 9. mēnesi vai arī bērniņš nomirst drīz pēc piedzimšanas. 

Olivera mammas stāsts: 

“Pirms kāda laika, 38.grūtniecības nedēļā, 6 dienas pirms plānotā ķeizargrieziena sajutu, ka mūsu puisītis palicis īpaši kluss un mierīgs. Nebija kustību. Ar vīru steidzāmies uz slimnīcu. Daktere, skatīdamās monitorā, paziņoja sirdij un prātam neaptveramo – mūsu pirmā bērniņa sirsniņa apstājusies…. Kā vēlāk izrādījās, nabassaite bija aptinusies bērniņam četras reizes ap kaklu un piedevām saitē vēl izveidojies īsts mezgls. Pilnīgi vesels bērns! Pāris dienas iepriekš sonogrāfija uzrādīja normālus sirdspukstus, un nekas neliecināja par iespējamo nelaimi. Bijām šokā. Nespējām noticēt, ka tas patiešām notiek ar mums. Prātus sāka mocīt neskaitāmi jautājumi. Kāpēc tieši ar mums tas notiek? Vai tas ir Dieva sods par maniem, vīra, vecāku grēkiem? Ko es esmu izdarījusi nepareizi? Vai tiešām mēs būtu bijuši tik slikti vecāki, ka bērniņš pēdējā brīdī pārdomāja nākt pasaulē?…. Sāku meklēt savu, vīra, ārstu vainu. Prāts izmisumā meklēja atbildi, kuru neviens nespēja dot. Nākamās dienas slimnīcā šķita kā ļauns murgs. Dzemdēt bērniņu, kura man nekad nebūs, šķita ārprātīgi nežēlīgi un pāri jebkādām manām spējām. Kā duncis sirdī bija slimnīcā visapkārt sastopamās laimīgās ģimenes, kuras mājās brauks ar bērniņu. Mūsu rokas ir tukšas, apkārt tikai tumsa, izmisums un sāpes.

Visa mūsu iepriekšējā dzīve šķita kļuvusi bezjēdzīga. Bērniņš bija tik ļoti gaidīts. Man ir 38 gadi, nepielūdzamais laiks kā smiltis tek cauri pirkstiem. Vēl slimnīcā esot, ļoti gribējās būt atkal stāvoklī. Uzreiz un atkal! Nevis lai aizvietotu dēliņu, bet, lai piepildītu savus sapņus par mūsu kopīgo nākotni, jo tieši mūsu nepiepildītie sapņi un cerības ir tas, kas sāp visvairāk. Sajutu, ka esmu pazaudējusi identitāti. Kas es esmu? Māte? Sieviete bez bērniem? Nē. Es vairs nekad nebūšu sieviete bez bērniem, jo dzemdēju puisīti. Es esmu māte. Un mans dēls – eņģelītis.

Atgriezāmies mājās tukšām rokām un asiņojošu sirdi. Kā dzīvot tālāk? Atzīšos, reizēm ienāca prātā arī bīstamais: vai vispār ir vērts dzīvot? Caur izraudātām acīm, negulētām naktīm un izrunātu vārdu jūru abi ar vīru tomēr nonācām pie fundamentāli jaunām atklāsmēm un atradām jēgu tālākai dzīvei. Dzīvei, ne eksistencei. Pēc cik ilga laika pārgāja sāpe? Uz šo jautājumu pagaidām nemācēšu atbildēt, jo šis notikums ir vēl tik nesens. Sāpe vēl joprojām ir, bet ir arī cerība un spēja saskatīt nākotni.”

10466712_732612843448899_1735100293_n

Par no nav pieņemts runāt, taču tā ir skaudra realitāte un par to nedrīkst klusēt, lai vecāki, kuru gaidītā grūtniecība pārstrūkst, nejustos izolēti, rastu spēku doties tālāk un zinātu savas tiesības. 

Bērniņa zaudējums ir neskaitāmu, svastarpēji saistītu  problēmu ķēde.

Neadekvāta izturēšanās

Zaudējot bērniņu, visbiežāk, ar retiem izņēmumiem (piem., Stradiņa slimnīcā), medicīniskais personāls nav īpaši apmācīts iejūtīgam darbam ar viņa vecākiem. Nereti medicīniskās manipulācijas notiek turpat, kur citas sievietes laiž pasaulē bērnus vai citas – nāk veikt abortu. Tās ir papildu ciešanas, kas jāpārdzīvo sievietei vai pārim, kuri jau tā pieredzējuši smagāko – sava gaidītā bērna zaudējumu. 

Tāpat arī tuviniekiem bieži trūkst padoma, kā rīkoties. Nereti, gribot, labu, viņi izdara pilnīgi pretējo, sakot, piemēram, nebēdājiet, jums vēl būs citi bērni vai jums jau ir bērni; Dieviņš tā gribēja; jums jāiet tālāk; es zinu, kā tu jūties

Taču cilvēka dzīve ir jāskata attīstībā – vecāki, gaidot mazuli, jau nereti zina viņa vārdu, ir iztēlojušies svarīgus notikumus viņa dzīvē. Bērns vecākiem nesākas ar piedzimšanas brīdi. Vecāki ne brīdi negaida embriju vai augli – viņiem tas ir bērniņš kopš brīža, kad viņi uzzina par to, ka iestājusies grūtniecība. Vai kāds tēvs vai mamma spēj, raugoties uz saviem pieaugušajiem bērniem, pateikt – nekas, ka viens no jums nebūtu bijis, mums taču ir vēl otrs. Tieši tā jūtas bērnu zaudējuši vecāki – viņš viņiem ir unikāls, īpašs un neviens cits bērns viņu neaizstās. 

Bija vai ir bērns?

Nereti vecāki, kuri piedzīvojuši bērna zaudējumu, samulst, kad viņiem jautā, vai viņiem ir vai arī – cik viņiem ir bērnu. Šī bērniņa nepieminēšana rada viņos sajūtu, ka viņi viņu nodod. Vācijā šādus bērniņus dēvē par zvaigžņu bērniem – šis vārdu salikums ir iedzīvojies un cilvēki nejūtas neērti to lietojot. Iniciatīvas grupai, kas apņēmusies dažādos veidos risināt ar šādiem bērniem saistīto problemātiku Latvijā, arī iesaka lietot šo vārdu salikumu. 

10483201_732612746782242_1601773057_n

Sāp arī tētim

Visbiežāk bērna zaudējuma gadījumā grūtniecības laikā tuvinieku uzmanības lokā nonāk sieviete. Tētim jāuzklausa neskaitāmi jautājumi – kā viņa jūtas, kā viņai klājas? Taču arī tētis ir tikpat ļoti gaidījis mazo kā mamma. Sievietei ir bijusi tieša saskarsme ar bērniņu, tētim tas ir tikai sapnis, kas vienā brīdī pēkšņi beidzies līdz ar mammas pazudušo punci. Tāpēc tikpat liela vērība un rūpes nepieciešamas arī par zvaigžņu bērna tēti. 

Par māsām, brāļiem, vecvecākiem un krustvecākiem nekļuvušie

Vēl kāda problēmas joma, par kuru neaizdomājamies, ka bērniņu ļoti gaidījuši arī pārējie ģimenes locekļi. Nepiepildītās vecvecāku cerības, māsas un brāļi, kuri arī ļoti gaidījuši mazo ierodamies pasaulē. Lai gan uzmanības centrā neapšaubāmi ir paši vecāki, nedrīkst ignorēt arī pārējo zaudējuma sajūtas integrēšanu kopējā problēmas risinājumā.

Iespēja atvadīties no zaudētā bērna

Alberta mammas stāsts: Bērniņš, kurš pazuda

“Cīnījos tik, cik man toreiz bija spēka, gāju runāt ar slimnīcas galveno ārstu, bet neviens man neko sakarīgu neatbildēja, kur bērniņš paliek pēc dzemdībām. Tas ir visšausmīgākais, ka nesaņem skaidru atbildi (lai cik sāpīga tā būtu) tik apjukuma pilnā brīdī. Vīrs to fiziski pārdzīvoja daudz smagāk par mani, un nenāca līdzi runāt ar ārstu… Iespēja apglabāt ir ļoti nozīmīga sērošanas laikā.

Mans gadījums… dzemdēju X slimnīcas dzemdību nodaļā jau mirušu bērniņu 24.decembrī, apmēram 21/22 nedēļās, kā bija rakstīts dokumentos. Pirms manis X slimnīcā vēl vienai sievietei priekšlaicīgi dzima bērniņš, bet neizdzīvoja (nezinu neko tuvāk). Laikam tam bērniņam bija mazliet vairāk nedēļu. Dzirdēju, ka ar vecākiem runā kaut ko par apbedīšanu. Es pirms dzemdībām nerunāju par vēlmi apbedīt bērniņu, bet ko runāju – īsti neatceros, jo atmiņas par šo laiku ir mazliet saraustītas un pārtrūkušas… Kad Alberts piedzima, vecmāte pateica svaru, garumu, stāstīja, ka skaisti viņu iepako un ka rīt sūtīs uz Rīgu taisīt ekspertīzi, bet pēc tam visus tādus bērniņus kremē kopā. Šī informācija tobrīd iedvesa mieru, vecmāte arī bija ļoti laba – vispiemērotākā manam bēdīgajam gadījumam. Tikai žēl, ka vecmāte nepiedāvāja viņu aplūkot, man tajā mirklī bija bail uz to pusi pat skatīties. Nākamajā dienā, protams, bija cits personāls un teica, ka tik mazā laikā dzimušu bērniņu uz ekspertīzi nesūta. Tas nāca kā zemestrīce. Un tad katru dienu nāca cits personāls un par jebkuru tēmu runāja pilnīgi pretējus viedokļus. Tas bija tāds juceklis! Bija svētki. Pēc kādām pāris dienām sāku runāt, ka vēlētos kremēt Rīgā (tad jau biju saņēmusi informāciju no draudzes mācītāja par Dvēseļu dārzu), teicu, ka varu pati aizvest, jo personāls atrunājās par transportu. Kaut ko atbildēja, ka tik mazā laikā [21/22 nedēļās] jau nav īsti ko apglabāt. Tā nu tas viss palika, ka neviens no personāla nespēja sniegt pieaugušu cilvēku cienīgu atbildi, kur tagad paliks mans bērns. Bija dīvaina sajūta – nodaļa maza, iedomājos, ka varbūt viņš ir ielikts dzemdību zāles ledusskapī, bet es taču nevaru zagties un iet meklēt! Un, kad nesaņēmu skaidru atbildi, kaut vai visšausmīgāko, sāku domāt, ka, vai nu bērns tiek izmests atkritumos vai sadedzināts kurtuvē, kas apsilda slimnīcu, vai sadedzināts kopā ar medicīniskiem atkritumiem. Tad tiku mājās. Pēc tam saņēmu pēdējās spēku atliekas un zvanīju, lai uzzinātu, kur varētu būt palicis mans bērns. Nodaļā, kur gulēju, man atbildēja, ka viņa vairs nav. X pilsētas morgā arī nebija. Uz Rīgu aizvests arī nav. Zvanīju arī uz Rīgu, bet arī tur neko nezināja. Aizgāju pie X slimnīcas galvenā ārsta. Dabūju pār lūpām jautājumu, kur ir mans bērns. Teicu, ka gribu kremēt Rīgā, ka pati varu aizvest. Galvenais ārsts atbildēja, ka nevienam personīgi neatdod mirušus bērnus, lai nesadomā aprakt, piemēram, savā piemājas dārzā. Tad es izmocīju pēdējo konkrēto jautājumu, vai pastāv iespēja, ka viņš ir sadedzināts slimnīcas kurtuvē. Atbilde bija noraidoša. Tātad secinājums – X pilsētā bērniņš ir izkūpējis gaisā….”

10479995_732612700115580_1959620397_n

Vēl kāda skaudra problēmas šķautne ir atvadu iespējamība vai neiespējamība no zaudētā bērna. 

Šobrīd Latvijā vecākiem ir tiesības atvadīties un apglabāt bērniņu, kurš zaudēts pēc 6. grūtniecības mēneša. Tas ir arī laiks, kad mātei pienākas tādas pašas sociālās garantijas, kādas pienākas veiksmīgas grūtniecības gadījumā. Taču – ko darīt, ja bērniņš zaudēts kaut vai neilgu laiku pirms šīs noliktās robežšķirtnes un vecāki tomēr vēlas no viņa atvadīties un viņu apbedīt? Šobrīd tā ir katru vecāku individuāla, emocionāli smaga cīņa medicīnas iestādē. Stingri uzstājot vai iežēlinot medicīnisko personālu, izdodas vienoties par sava bērna mirstīgo atlieku saņemšanu, taču nākamā problēma – šādus bērnus “neņem” pretī krematorijas un kapsētas. Jau minētā iniciatīvas grupa, kas risina zvaigžņu bērnu problemātiku Latvijā, ir iekustinājusi likumdošanas maiņu šajā ziņā. Sagaidāms, ka pavisam drīz vecāki, ja to vēlēsies, varēs atvadīties un apglabāt savu bērniņu neatkarīgi no grūtniecības laikā, kurā zaudējums piedzīvots. 

Turklāt iniciatīvas grupas mērķis ir panākt, ka medicīnas iestāde izturas cieņpilni pret visu šādu bērnu mirstīgajām atliekām, pat ja vecāki nav vēlējušies atvadīties un apbedīt savu bērniņu. Šobrīd tie tiek utilizēti kopā ar medicīnas atkritumiem. Taču nākotnē iecerētā prakse būtu, ka šādi bērni tiek apbedīti īpašos tā saucamajos dvēseļu dārzos, kādi izvietoti pie slimnīcām daudzās pasaules valstīs. Viens tāds atrodas arī pie Stradiņu slimnīcas Rīgā, Sv.Alberta baznīcas dārzā un šobrīd vēl viens top Rīgā, Torņakalna baznīcas dārzā.

Profesionāļi, kas sniedz palīdzību bērnu zaudējušiem vecākiem, atzīst, ka atvadas, iespēja legāli pieminēt savu zaudēto bērnu ir būtiska šīs traumas pārvarēšanas sastāvdaļa. Nereti vecāki pirmajā šokā atsakās atvadīties no sava bērna, un, mieru neraduši, uzmeklē dvēseļu dārza saimniekus pēc ilgāka laika, taujājot, vai viņu bērniņš gadījumā nav apglabāts šeit, un, guvuši apstiprinājumu, tikai tad beidzot tiek galā ar šo zaudējumu. 

Atbalsts vecākiem Latvijā

Latviešu valodā ir pieejams vispatverošs, attālināts atbalsta resurss, kas palīdz vadīt vecākus cauri šim zaudējumam. Tas ir pirms pāris gadiem izveidotais www.dveseludarzs.lv, kas ir ciešā saistībā ar iniciatīvas grupu, kura šobrīd risina likumdošanas un citus saistītos jautājumus. Šajā vietnē pieejami padomi, atbalsts, citu vecāku stāsti un iedrošinājums dzīvei pēc bērna zaudējuma. Turpat sniegti arī padomi tuviniekiem, kā izturēties pret bērnu zaudējušajiem. 

Diemžēl, pagaidām sievietēm Latvijā, kuras zaudē bērnu līdz noteiktajai sešu grūtniecības mēnešu robežai, nepienākas nekādas sociālās garantijas, lai gan viņas ir bijušas sociālā nodokļa maksātājas. Iniciatīvas grupa strādās, lai Latvija pārņemtu Vācijas praksi, kur sievietei, atkarībā no tā, kurā mēnesī bērniņš zaudēts, pienākas atvaļinājums 12 vai 8, vai 6 nedēļu garumā un viņa saņem arī pabalstu.

10487015_732648613445322_1052303143_n

Mierinājuma debesis

Jau pieminētajā www.dveseludarzs.lv izveidotas arī virtuālas zvaigžņu debesis, kurās vecāki vai tuvinieki var iedegt zvaigznīti sava zvaigžņu bērna piemiņai, reizi pa reizi atgriezties un skatīt, kā tā spīd, jo bērna zaudējums neapšaubāmi ir viena tumšākajām pieredzēm cilvēka dzīvē, taču tieši zvaigznes ir tās, kas ceļu tumsā padara gaišu. Kā stāstījuši daudzi vecāki, kuri piedzīvojuši bērna nāvi, šis zaudējums ir bijis briesmīgākais viņu dzīvē, taču ar laiku tas kļuvis par viņus uz labu mainošu notikumu. No zaudētā bērna mirdz liela gaisma, kas pavada šos vecākus visu dzīvi. 

Daļa vecāku, kuri dalījušies savā skumjajā pieredzē vietnē dveseludarzs.lv, sniedz iedrošinājumu citiem bērniņa zaudējumu pieredzējušajiem, ka sāpes reiz beigsies, lai gan šie bērni nezudīs nekad no viņu dzīves. 

Miķeļa mammas stāsts par dzīvi pēc tam:

“Trulās sāpes ir pazudušas. Tomēr ar retu, bet zināmu regularitāti “sabrūku”. Domāju, ka tas ir normāli. Kaut kas krājas, krājas manī, un tad vienā brīdī vadzis lūst un “noraujos”. Izraudos, padomāju, un eju tālāk. Šobrīd ir piedzimuši arī visi tie draugu un paziņu bērni, kas bija gaidīti vienlaikus ar mūsu Miķelīti. Kopā 6. Es izjūtu zināmu distanci, taču neļauju sev pilnībā izvairīties no šo draugu satikšanas. Mana taktika – es neizvairos no mazuļiem, bet es sev arī nespiežu teikt, ka tas mani nesāpina. Esmu godīga pret savām sajūtām šajā ziņā. Arī, ja draudzenes ieslīgst savās māmiņu sarunās manā klātbūtnē, es necenšos viņas nosodīt, ka ir neiejūtīgas pret manu zaudējumu, es brīdi paklausos un tad nemanāmi aizslīdu. Domāju, nebūtu godīgi liegt viņām priecāties, tāpat kā man – skumt.

Ik pa brīdim uzduros kaut kam, kas man to visu atgādina. Mātes pase, analīzes, datumi, Miķeļa vārda diena, potenciālais dzimšanas dienas datums, vizīte pie ārsta, māsas puika, kuram šobrīd pusgads. Taču, kā jau teicu, tas mani vairs neapdullina un neizsit no līdzsvara. Ir skumji, bet es skatos uz priekšu.

Droši vien tāpat kā daudzi citi ar līdzīgu pieredzi, esmu mocījusi sevi, savus līdzgaitniekus un Dievu ar jautājumu – bet kā lai es zinu, vai vispār drīkstu, vajag domāt par nākamo bērniņu? Loģiski, ka nelaimīgā pieredze biedē. Pavisam nesen jau kādā grāmatā izlasīju šādu atbildi: “Kad pakļaujies bailēm un nedrošībai, dzīve var tapt par nebeidzamu apdrošināšanas polišu komplektu. Tavs īsais laiks uz Zemes var kļūt patiešām mazs un piepildīts ar pašaizsardzības instinktu.”

10439592_732612660115584_1578908389_n

Citu vecāku stāstus varat lasīt: http://dveseludarzs.lv/musu-stasti/ 

Pastāsti draugiem

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *