Kā radās tēja?
Par tējas atklāšanu mēs varam pateikties Ķīnas imperatoram un filosofam pirms 5 000 gadiem, un tas notika pavisam nejauši – tējas lapiņas iekrita verdošā ūdens podā. Tējas koks, no kura daļām pārsvarā iegūst tēju, ir Ķīnas tējaskrūms, latīniski tiek saukts par Camellia sinensis. Pārējās tējas ir zāļu tējas un tiek gatavotas no dažādiem augiem.
Iecienītākās tējas
Zaļā tēja ir viena no iecienītākajām tējām, un ne velti. Tai piedēvē vielmaiņu paātrinošas, ēstgribu mazinošas, novecošanas procesu palēninošas, vīrusu kavējošas, antibakteriālas un pretvēža īpašības. Tēja satur antioksidantus, K vitamīnu, novērš caurumu rašanos zobus, palīdz būt mundrām, remdē slāpes un labvēlīgi ietekmē imunoloģisko sistēmu. Zaļā tēja netiek fermentēta, un tiek saglabātas svaigo tējas lapu īpašības.
Melno tēju pareizi būtu saukt par sarkano tēju, kā to sauc Austrumos. Tēja satur dažādas minerālvielas, piemēram, kalciju, kāliju, magniju un vitamīnus. Tāpat kā zaļā tēja, arī melnā ir izcils antioksidantu avots. Tā lieti noder sirds un asinsvadu slimību profilaksei un holesterīna samazināšanā. Melnā tēja tiek pakļauta daudz vairāk apstrādei kā zaļā tēja – tā tiek izkaltēta un pilnībā fermentēta jeb oksidēta.
Baltā tēja ir jāprot pareizi pagatavot, lai saglabātos tās labās īpašības. Tēju drīkst apliet ar ne karstāku ūdeni kā 70 grādi un ūdenim jābūt filtrētam. Lai izbaudītu tās maigo garšu, tēju iesaka dzert bez kūciņām un citiem saldumiem. Balto tēju var lietot asinsspiediena normalizēšanai, sirds un asinsvadu darbības uzlabošanai un holesterīna pazemināšanai. Baltā tēja tiek fermentēta pavisam nedaudz – tā tiek žāvēta saulē, kas ir iemesls, kādēļ to ilgi nevar uzglabāt. Tēja tiek uzskatīta kā viena no dārgākajām un ekskluzīvākajām tējām.
Oolong tēja ir pa vidu starp zaļo un melno tēju, saglabājot gan zaļās tējas vitamīnus un minerālvielas, gan melnās tējas garšu un aromātu. Tai ir senas un specifiskas pagatavošanas tradīcijas. Oolong tējai tiek piedēvētas tauku šķelšanas un izvadīšanas īpašības, kā arī tā stiprina asinsvadu sieniņas un samazina trombozes iespējamību.Tēja tiek vidēji ilgi fermentēta, izmainot tikai lapu ārējās šūnas, saglabājot dziļāk esošās šūnas neskartas.
Rooibos tēju iegūst Dienvidāfrikā no Sarkanā krūma. Tēja ir iecienīta tādēļ, ka nesatur necik kofeīnu. Tādēļ to var dzert arī vakarā, arī bērni, grūtnieces un māmiņas, kas baro ar krūti. Vēl viena lieliska Rooibos tējas īpašība – tā mazina apetīti. Tēja stiprina arī nervu sistēmu, mazina novecošanu, galvassāpes un bezmiegu. Kad tiek novāktas lapas un zari, tos sasmalcina un fermentē. Kad tie iegūst sarkanu krāsu, fermentāciju aptur un turpina kaltēt saulē.
Matē tēju var uzskatīt par enerģijas dzērienu, jo tā satur mateīnu, kas ir līdzīgs kofeīnam un panteīnskābi, kas paaugstina adrenalīna līmeni asinīs. Tēja paātrina vielmaiņu un samazina pienskābes daudzumu muskuļos. Matē tēja nāk no Dienvidamerikas, kur vietejie iedzīvotāji to lieto no senseniem laikiem. Matē koka lapas un pumpurus viegli apgrauzdē, saglabājot lapu svaigumu un zaļo krāsu un dūmiem līdzīgo aromātu. Tradicionāli tēju dzer no kalabasa – izgrebtiem un izžāvētiem ķirbīšiem.
Karkadē tēja tiek gatavota no hibiskusa nesasmalcinātām ziedlapiņām. Tā kā ziedlapiņas satur citronskābi un C vitamīnu, tā ir atspirdzinoša. Karkadē tēja normalizē asinsspiedienu, attīra zarnu traktu un uzlabo organisma vispārējo stāvokli. Tēju jau izsenis ir iecienījuši ēģiptieši un tā tiek bez mākslīgām piedevām karsēta un kaltēta.
Pu – erh tēja no pārējām atšķiras ar to, ka tā ar laiku kļūst arvien labāka. Tradicionāli tēja tiek nopirkta un uz dažiem gadiem noglabāta, lai tā attīsta piesātinātāku garšu un smaržu. Šī tēja ir vairāk līdzinās melnajai tējai, un arī tās īpašības ir līdzīgas melnajai tējai. Pu – erh tēja palīdz gremošanas traucējumu novēršanā un veicina tauku slāņa noārdīšanos. Tēja tiem fermentēta un mitrināta vairākas reizes, lai iegūtu īpašo garšu.
Lapacho tēju jeb inku tēju gatavo no skudru koka jeb Pau d’arco mizas. Tēja satur minerālus, mikroelementus, bet nesatur kofeīnu un tanīnus. Lapacho tēja uzlabo imunitāti, attīra organismu un tai piemīt arī antibakteriālas īpašības. Tēju iegūst Dienvidamerikā.
Darjeeling tēju dēvē par šampanieti un ierindo pie ekskluzīvajām tējām. Tā var būt līdzīga gan zaļajai, melnajai, gan arī baltajai vai oolong tējai. Darjeeling tēju iegūst Indijā un to apstrādā vidēji ilgi fermentējot. Tējai dažādas garšas nianses piešķir tās novākšanas laiks – pavasarī, vasarā vai rudenī. Tējas garša līdzinās muskusam.
10 tējas likumi
1. Tēju neiesaka dzert tukšā dūšā un pārlieku karstu.
2. Katram tējas veidam ir savs ieteicamais dzeršanas laiks, piemēram, Darjeelig tēju iesaka dzert noslēdzot maltīti, Matē tēju no rītiem, bet Rooibos tēju vakaros.
3. Tēju nevajadzētu dzert pārāk stipru, jo tad tiks uzņemta pārāk liela kofeīna un tanīnda deva. Tas īpaši attiecas uz melno un zaļo tēju.
4. Tāpat arī neiesaka tējai atļaut pārāk ilgi ievilkties, jo tējas lapas nelielā daudzumā satur arī kaitīgas vielas.
5. Tēja jādzer 10 – 15 minūtes pēc pagatavošanas Nevajadzēt dzert ilgi stāvējušu tēju, jo tā ir pazaudējusi vitamīnus un ir sākušas vairoties baktērijas.
6. Vispiemērotākais ūdens tējai nav tikko uzvārīts un verdošs. Ūdenim ir jāļauj nedaudz atzist un ar to jāaplej tēja.
7. Tēja ir ārstniecisks līdzeklis un satur daudz un dažādas vielas, līdz ar to nekādā gadījumā nevajag pārdozēt.
8. Ja tēja ir par daudz ievilkusies, rūgtumu var mazināt ar melones sulu vai pienu.
9. Tēju neiesaka apliet vairāk par divām reizēm. Trešajā ir zaudētas visas labās īpašības un sāk izdalīties kaitīgās vielas.
10. Tēja ir jāuzglabā tumšos, sausos un slēgtos traukos.
Foto: http://frostedpetticoatblog.com http://analoguelife.com http://mividayyo.tumblr.com http://www.flickr.com/photos/cfisherphotography/