Psiholoģija / 4. jūnijs, 2014

Mobings – emocionālā vardarbība darbavietā

Emocionāli saspringta atmosfēra darbavietā ir tik ierasta lieta, ka tā bieži tiek pieņemta kā normāla parādība.

Screen Shot 2014-06-03 at 10.26.09Raksta autore:

Sandra Martina

Pirmie pētījumi par mobingu darba organizācijās pasaulē parādījās  20. gs. 80-tajos gados. Patiesībā mobings pastāvējis kopš eksistē  darba attiecības.

Kas ir mobings?

Mobings (jeb kā to vēl mēdz dēvēt – bosings) ir psiholoģiskā terora veids, kad viens vai vairāki darbabiedri (priekšnieks) neētiski un sistemātiski vēršas pret līdzcilvēku. Latvijā ir novērojams arī viens no mobinga veidiem, bosings, kad emocionālais šantažētājs ir tieši vadītājs. Bosinga izpausmes var būt tādas pašas kā mobingam. Tām papildus nāk darbības, kuras var realizēt tikai priekšnieks.

Mobings vienmēr ir vērsts pret vienu cilvēku, tas ir ilglaicīgs, un tam ir tikai viens mērķis – iebaidīt un pazemot, piespiest aiziet no darba. Mobings vairāk ir izplatīts valsts iestādēs, kā arī iestādēs, kurām nav konkurentu.

alumniunab.cl

Foto avots: http://alumniunab.cl

Kā atpazīt mobingu?

Mobinga izpausmes parasti ir ļoti līdzīgas. Nesarunāšanās, nesveicināšanās ar darbinieku, vārdiska pazemošana, uzbrukumi indivīda personiskajai reputācijai –aiz  muguras par viņu izplata baumas, privātās dzīves apmelošana,  sasniegumu ignorēšana, sistemātiska atstāšana bez prēmijām, nemitīga kļūdu meklēšana darbā,  pastiprināta kontrole un uzmanīšana, svarīgas darba informācijas slēpšana, nesūtīšana, piemēram, uz kvalifikācijas celšanas kursiem, utt., neizpildāmu darbu uzlikšana vai tieši otrādi atstāj bez darba, lai vēlāk paziņotu, ka darbinieks nav strādājis. Bezjēdzīgu darba uzdevumu uzdošana, uzdevumu uzdošana, kas ir krietni par vieglu darbinieka prasmēm, lai tādejādi darbinieku pazemotu un noniecinātu. Vadītājs aizliedz apkārtējiem ar viņu kontaktēties – cenšas, lai darbinieks nonāktu pilnīgā izolācijā.  Apiešanās ar darbinieku kā ar “tukšu vietu”.

Kā atpazīt moberus?

Mobers ir psihopātiska personība  ar izteiktām egoisma,  narcisma pazīmēm un ar absolūtas sirdsapziņas un emocionālā intelekta trūkumu. Varaskāre, apdraudējuma sajūta, neadekvāts pašvērtējums moberam liek pazemot cilvēku, lai stiprinātu savu stāvokli un pašvērtējumu. Moberi ir vajātāji pēc būtības – impulsīvas personības, kuras nav spējīgas kontrolēt savu uzvedību.

Vadītājs – mobers augstāk par profesionalitāti vērtē lojalitāti pret pašu un šķiro padotos pēc izrādītās padevības. Tādejādi kolektīvā plaukst un zeļ pielīšana vadītītājam. Vadītājs – mobers izceļ, aplaimo ar savu īpašo labvēlību padotos, kas līdzīgi viņam pašam, jo citus nesaprot un uzskata par bīstamiem. Darbinieku neatkarību viņš uztver kā naidīgumu pret sevi. Parasti tāda personība izvēlas kādu, uz kuru var atbalstīties, un tas noteikti ir vispadevīgākais no padotajam. Ja padotais ir gatavs atteikties arī no sava godaprāta, sirdsapziņas un identificēt sevi ar varmāku, viņš var izveidot karjeru, lai cik nožēlojama tā arī nebūtu.

Moberi ir neprofesionāli, vāji vadītāji, kuri savu vadības kompetences trūkumu aizvieto ar padoto pazemošanu, baiļu kultivēšanu un draudiem. Kolektīvā, piemēram, gadiem tiek stāstīsts, ka tūlīt  vismaz puse darbinieku tiks atlaisti. Šī ideja jau var nāk līdzi no ekonomiskās krīzes gadiem un darbiniekiem liekas, ka tas turpināsies bezgalīgi. Ļoti raksturīga neprofesionāla, bet vardarbīga priekšnieka pazīme ir, ka visi darbi tiek uzlikti uz padoto pleciem. Tādejādi moberim ir atlikulikām laika nodarboties ar savu vadīšanas menedžmentu – darbiniekos iedveš nestabilitātes apziņu, bailes, neziņu, kas savukārt provocē intrigas, baumas un konfliktus padoto vidū. Padotie nekurnot pilda visus darbus, kurus uzlicis priekšnieks, domādami, ka viņi glābj sevi (no atlaišanas, no vadītāja dusmām), bet patiesībā viņi glābj savu vardarbīgo priekšnieku, kurš visus padoto sasniegumus „ pieraksta” sev un pasniedz visa kolektīva darbu kā savas profesionalitātes apliecinājumu.

Pēc būtības vardarbīgas personas ir ļoti vientuļas, viņām nav patiesas saiknes ne ar vienu. Informācijas apmaiņa pa vertikāli ir pilnībā izkropļota, jo tiek saņemta tikai no pielīdēju un demonstratīvi pazemīgo mutēm, kuri ir gatavi nomelnot un apmelot jebkuru, kuru uzskatīs par sevi gudrāku un profesionālāku, lai atlaižamo sarakstā neparādītos paša vārds. Vardarbīgais vadītājs būtībā tā īsti nevienu neiepazīst, nezin viņa darba spējas un kompetenci.

dorothydalton.com

Foto avots: http://dorothydalton.com

Kā cīnīties ar mobingu?

Par mobinga mērķi var kļūt jebkurš – nav nozīmes dzimumam, vecumam, profesionalitātei, darba spējām. Tā var būt gan grūtniece, gan mazu bērnu māte, cilvēks, kuram ir apgādājamas personas – apstākļi, kas padara viņu par viegli ievainojamu un viņam grūtāk sevi aiztāvēt. Tā kā mobings ir ilgstošs stresors, tas būtiski ietekmē cilvēka veselību, provocē visdažādākas slimības, arī psihosomatiskās. Tieši cik smagi  šis stresors skars cilvēku ir atkarīgs no viņa vispārējā veselības stāvokļa, izturības, rakstura un pieredzes.

Ko darīt? Protams var mēģināt runāt ar agresoru, bet parasti tam nav rezultāta, jo vardarbīgi cilvēki nemēdz atzīt savu vardarbīgo dabu, jo tad viņam būtu jāmaina sava būtība. Ar tādiem cilvēkiem nav iespējams dialogs, jo viņi runā tikai monologā, kura galvenā doma – cik viņš ir labs, bet visi citi savukārt – slikti un nepateicīgi. Visdrīzāk agresors pats ir audzis psiholoģiskās vardarbības apstākoļos, pats no tās cietis, bet pēc tam pieņēmis to kā normu un turpmākajā  dzīvē to atražo.

Nav pareizi klusējot visu ciest ar cerību, ka agresoram tas viss reiz apniks un viņš apstāsies.  Ja upuris visu pacieš, agresors  to uztver kā vājuma pazīmi un viņa rīcība kļūst aizvien vardarbīgāka.

Darba vietas maiņai jābūt kā galējam līdzeklim. Aiziešana no darba, lai arī tieši to varmāka ir centies panākt, nav savas sakāves atzīšana, bet saprātīga darbinieka izvēle – kolektīvā esošā eksistences forma  viņam nav pieņemama pēc būtības.

Vadītāja mobera vājākā vieta ir viņa „krēsls” – ieņemamais amats. Doma, ka varētu to zaudēt viņam ir nepanesama. Ja darba vietā ir uzticības personas, pie kurām var griezties un pārrunāt dažādas konfliktsituācijas, tad dariet to. Ja darba vietā nevariet saņemt palīdzību, vērsieties pie arodbiedrību vai valsts iestādēm, kas sniedz atbalstu šādās situācijās.

Darbinieku pret psiholoģisko teroru aizsargā  gan Satversme, gan Darba likums. Darba devējs, saskaņā ar Darba likuma 28.panta otro daļu,  uzņemas ar darba līguma noslēgšanu nodrošināt darbiniekam taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Psiholoģiskais terors darbavietā ir veselībai un drošībai kaitīgs darba apstāklis. Mobinga pieļaušana ir darba līguma pārkāpums, kas rada juridiskas un mantiskas sekas darba devējam. Tādēļ darba devējam jāizmanto Darba likuma piešķirtās  tiesības un  jāuzsaka  darbu darbiniekam (darbiniekiem), kas veic psiholoģiskā terora darbības.

Diemžēl ne mazums ir cilvēku, kas tik daudz enerģijas, spēka un laika izšķiež absolūti destruktīvām darbībām. Tomēr labais  pasaulē noteikti ir vairāk kā ļaunums, tikai uzvaru ļaunums svin pateicoties apkārtējo vienaldzībai pret notiekošo, egoismam un savtībai. Bet, ja atrodas cilvēki, kas gatavi sev zināmu apsvērumu dēļ, arī palīdzēt realizēt un izplatīt vardarbību tālāk, sekas var būt ļoti nopietnas. Tādēļ neatkarīgi no cilvēku gribas, visi ir atbildīgi par notiekošo sev apkārt.

Titulbildes avots: http://500px.com/photo/63725697/afraid-of-falling-by-anja-matko

Pastāsti draugiem

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *