1293101291_viktorija L
Personības / 15. jūlijs, 2014

Ja kāds prot visu, viņš neprot neko

Intervija ar talantīgo ēdienu fotogrāfi un stilisti Viktoriju Puķi, kura uzskata, ka katram dzīvē jāatrod sava niša. Viņai tas noteikti ir izdevies!

Pagājušajā nedēļā no kādas lasītājas saņēmām ieteikumu nointervēt http://www.fotofabrika.lv ēdienu fotografiju meistari. Nu, to esam arī realizējušas un rezultāts ir patiešām interesants gan tām, kas pašas aizraujas ar fotografēšanu, gan tām kam tikai patīk pamielot acis ar skaistām bildēm. Lasiet un iedvesmojieties saviem darbiem un nedarbiem!

Hamburger with ham

Vai tu dzīvo un strādā Latvijā?

Pagaidām vēl jā, bet skatoties uz visu notiekošo aizvien vairāk un vairāk pieļauju domu, ka varētu braukt uz kādu citu valsti. Un no šīs apziņas paliek nedaudz bēdīgi.

Vai Latvijā ēdienu fotogrāfi ir pieprasīti?

Man tā grūti spriest. Es domāju, ka labs speciālists jebkurā jomā būs pieprasīts. Ja tu kaut ko dari ar sirdi un dvēseli un ej uz darbu nevis priekš tam, lai atsēdētu sev noliktās stundas, bet gan lai ar savu darbu priecētu pirmām kārtām sevi, tad arī citi priecāsies par paveikto. Un šāds speciālists būs pieprasīts vienmēr, lai kas viņš arī būtu – sētnieks, galdnieks, zobārsts vai ministrs. Ir viena būtiska problēma strādājot ēdienu fotogrāfijas žanrā. Nav Latvijā daudz labu ēdienu fotogrāfu un līdz ar to nav iespējams skaidri nodefinēt šī pakalpojuma izmaksas. Katrs pasūtītājs grib lētāk (ne vienmēr labāk) un tāpēc brīžiem izvēlas palūgt sev zināmu cilvēku ar kameru, kurš noteikti paprasīs lētāk, jo par divu dienu kāzu bildēšanu prasīja pāris simtus, bet te tikai kotleti ar kartupeļu biezeni jānobildē. Gan smuki būs… Uzskatu ka šī joma Latvijā vēl “bērnu autiņos”. Taču jāatzīst, aizvien vairāk uzņēmumu saprot, ka skaista un gaumīga produkta bilde patērētāju uzrunā vairāk, par vienkārši informatīvu vizualizāciju. Tā nu tas cilvēks ir iekārtots, sākumā produktu baudam ar acīm un tad vai nu ir šis “klikšķis” un roka pati stiepjas pēc konkrētā produkta, vai tam vienaldzīgi paejam garām un izvēlamies kārdinošāku iepakojumu.

7588029_l

Kā tu nonāci līdz fotografēšanai?

Daudzus gadus atpakaļ es paklausīju savai mammai un iestājos tehnikumā, lai mācītos profesiju, kas mani pilnīgi neinteresēja. Krietnu laiku šajā jomā arī godīgi nostrādāju. Bet tad ģimene, bērns, ar kura ienākšanu manā dzīvē pavērās citi horizonti un es sapratu, ka vairs nekad negribu darīt to, kas man nepatīk. Manā ģimenē no tēva puses ir vairāki mākslinieki, no mātes puses vectētiņš arī labi zīmēja un fotogrāfēja. Tā kā ienākšana foto pasaulē norisinājās organiski.

25114604_l

Un kā tu esi apguvusi tik skaistu ēdienu fotogrāfijas izveidi?

Ēdiena fotogrāfēšana vienkārši ir žanrs, kas mani interesē visvairāk un, iespējams, padodas vislabāk… Man vienmēr ir paticis gatavot. Mums bērnībā ar māsu bija iedalīti pienākumi – viņa kārto māju, es gatavoju ēst. Ēst gatavošana bija tāds kā hobjs un vienmēr gatavoju ar prieku. Man patīk meklēt dažādas garšas un jaunas receptes. Ar interneta ienākšanu atklāju citu pasauli – ieraudzīju skaistas ēdienu bildes internetā, pasakaini skaistus blogus par ēdienu un dzērienu tēmu, skaistas produktu fotogrāfijas. Nolēmu, ka jāraksta blogs, kurā pierakstīšu sev tīkamās receptes. Bloga vajadzībām sāku iemēģināt roku ēdienu fotogrāfijā. Protams, sākumā manis veidotie foto bija tālu no ideāla, bet kauns man par tiem nav. Kaut kā pats par sevi viss sanāca un man šķiet, ka viss bija ok. Pēc kāda laiciņa sasniegtais rezultāts mani pārstāja apmierināt, jo redzēju vēl skaistākas un interesantākas bildes. Sāku meklēt informāciju internetā. Mums Latvijā nav fotoskolu, kurās piedāvātu profesionāli apgūt ēdiena stilista-fotogrāfa profesiju. Un ja arī kāda fotoskola pasludina šādu iespēju, tad ēdienu fotogrāfijai pieiet kā priekšmetu fotografēšanai, bet tas nav gluži viens un tas pats. Turklāt, šos kursus pasniedz cilvēki, kuriem ar ēdienu fotogrāfiju nav ne mazākā sakara. Ir tikai meistarklases un tās pašas Krievijā un ārzemēs. Tāpēc kaut ko mācījos eksperimentējot, kaut ko pašmācības ceļā, kaut ko izlasīju, kaut ko apguvu meistarklasēs. Atmetu kautrību un rakstīju tiem ēdienu fotogrāfiem, kuru darbi man patika un uzprasījos uz meistarklasēm. Ar dažiem ēdienu stilistiem un fotogrāfiem, no kuriem mācījos, esam pat sadraudzējušies un izmantojot skype sazinamies vai katru dienu, atrādam viens otram paveikto un dalamies pieredzē. Es arī savā mājas lapā (http://www.fotofabrika.lv ) dalos ar dažiem padomiem , kas palīdzēs tiem, kuri vēlas apgūt ēdienu fotografēšanas nianses.

19882032_l

Vai fotografēšana ir vienīgais, ar ko nodarbojies?

Nu nē. Es vēl daudz iepērkos! Bet ja nopietni, ēdienu fotogrāfēšana un gatavošana prasa daudz laika. Turklāt, savu laiku prasa recepšu portāls http://www.bonappetit.lv , kurā redzamās ēdienu fotogrāfijas arī ir manis veidotas. Vēl fotografēju produktus iepakojumiem, restorānu ēdienus ēdienkartēm un ražotāju produkciju reklāmām. Darba pietiek! Un ne tikai pats fotografēšanas process aizņem daudz laika, bet arī sagatavošanās darbi. Lai nonāktu līdz vēlamajam rezultātam, vajag interesantu ēdiena vai dzēriena recepti, iegādāties svaigus, vizuāli pievilcīgus produktus (bieži vien apmeklējot vairākus veikalus un tirgu). Nu jau daudzas saimnieces tirgū ir ielāgojušas, ka man, piemēram pērkot burkānus, lakstus nevajag plēst nost. Un arī redīsus un salātus atlasīšu īpaši kārdinošus, vērtējot pēc vizuālā. Ķiršiem klāt paņemšu arī kādu lapiņu un pērkot ābolus priecājos, ja kāds no tiem ar visu zariņu trāpījies.
Nezinu vai skaidrs viņām, ka esmu ēdienu fotogrāfs vai arī vienkārši domā – tā gan baigi izvēlīga.  Bet katrā ziņā, ir tirgū jau zināmas saimnieces, pie kurām iepērkos.
Ēdienu fotografēšanā nav sīkumu, ļoti svarīga ir trauku un aksesuāru izvēle. Arī dažādi foni ir nepieciešami. Trauku bodes mums nav nemaz tik daudz un tas, kas tur ir nopērkams, nemainās gadiem. Bet es nevaru fotogrāfēt visu laiku uz viena šķīvja. Tāpēc apmeklēju gan izpārdošanas, gan “utenes”, gan antikvariātus cerībā atrast kaut ko jauku un noderīgu. Laika gaitā atrasti arī savi piegādātāji, kuri zina, ka mani var ieinteresēt arī viena skaista krūzīte un iespējams arī ar nosistu osiņu vai kādu plaisu. To normāls cilvēks izmestu ārā, bet man kādā fotogrāfijā var noderēt. Man ir tik daudz trauku, lupatiņu, salvešu, dakšu un nažu, ka es mierīgi varētu vērt vaļā pati savu veikalu (smejas).
To varbūt var nosaukt par mistisku vai nejauši sagadīšanos, bet mana vīramāte no Padomju laikiem kolekcionēja salvetes. Šo kolekciju vīramāte uzdāvināja mūsu ģimenei. Tagad šī kolekcija ir mans “zelta fonds” – es tā neesmu skaitījusi, bet vairāk kā 1000 dažādu salvešu kolekcijā noteikti ir! Kolekciju papildinu arī šobrīd, tā kā viņa aug! Ir pat bijusi doma par šo salvešu izstādi, taču tam nav bijis laika, varbūt kādreiz.

fresh vegetables

Kā notiek ēdienu fotografēšana? Ir dzirdēts, ka reklāmām bieži vien ēdiens ir butaforija.

Esmu vienmēr bijusi par to, ka ēdienam jābūt dabīgam. Sāksim ar to, ka viss ko bildēju, nonāk uz manas ģimenes brokastu un pusdienu galda. Man tā ir mācīts, ka ēdienu nedrīkst mest miskastē un man neceļas roka to izdarīt. Jo tā taču ir ne tikai nauda, bet arī citu cilvēku darbs! Ir dzirdēti briesmu stāsti par bārdas putām un veļas pulveri alū, par matu lakām uz kotletēm utt. Es nesaprotu, kāpēc tas ir jādara, ja kotletes un vistu var vienkārši pārliet ar mērci vai apsmērēt ar eļļu un būs skaisti! Kāpēc jāliek alum klāt veļas pulveris, ja var vienkārši ātrāk nobildēt, kamēr dabīgā putu cepurīte vēl turas? Vajag tikai sagatavot visu pirms bildēšanas – šķīvjus, glāzes, izvēlēties rakursu un gaismu izmēģināt un tad tikai likt ēdienu šķīvjos un liet dzērienus glāzēs. Turklāt, ēdiens ir tik skaists – svaigi gurķi un tomāti ar astītēm, āboli ar lapiņām, svaigs gaļas gabals, mazi cālīši. Nu kā var celties roka to izmest pēc tam?! Un tā butafojija – redzēju vienu meistarkalsi, kur saldējuma bumbiņas veidoja no kaut kāda ģipšveidīga materiāla. Priekš kam vairākas stundas tērēt laiku, ja var 10 minūtēs nobildēt īstu saldējumu? Turklāt, manuprāt, tieši mazliet pakusis saldējums, drupačiņas, notecējusi šokolādes pilīte piešķir īpašo šarmu un noskaņu attēlam.

Vai tev ir autoritātes, piemēram, fotogrāfi, kuru darbus apbrīno?

Laika gaitā tie mainās. Kādreiz man patika vieni, tagad pavisam citi. Mainās izpratne un mainās arī skatījums uz lietām. Kā likums, patīk tas, kas pašam vēl nesanāk. Un kad beidzot sanāk, tad patīk jau kas cits. Manuprāt, katrā darbības jomā ir nepieciešama nemitīga pilnveidošanās, izaugsme.

Ikvienam fotogrāfam agri vai vēlu izveidojas savs stils un tēma. Kā tu varētu raksturot savējo?

Mans stils noteikti ir dabiskums un vienkāršība. Ēdienam bildē ir jāizskatās tā, lai gribētos viņu tūlīt apēst. Tas manuprāt arī ir ēdiena stilista un fotogrāfa uzdevums. Esmu tāla no ikebānām šķīvjos, ko parasti veido restorānos. Man patīk kotlete ar kartupeļu biezputru, siļķīte ar sīpoliem, mazsālīts gurķis, kūpoši novārīti kartupeļi. Nav nekā skaistāka un kārdinošāka par parastu garšīgu mājas ēdienu.

29119587_l

Kur smelies iedvesmu savām radošajām izpausmēm?

Visur! Internetā, televīzijā, tirgū pērkot pie omītēm gurķīšus un dilles, veikalā aplūkojot plauktus. Es neprotu vienkārši iepirkties, es uzreiz sāku domāt kā tas varētu izskatīties šķīvī un ar ko to nobildēt. Kādu dēlīti man vajag un kādu detaļu nolikt fonā. Laikam tas viss jau tik dziļi manī ir iesakņojies, ka katru produktu un aksesuāru uzlūkoju kā fotosesijas objektu. Es nesaprotu tos fotogrāfus, kas šodien bildē kāzas, rīt bērnus, pa starpu bildējot ēdienu. Mana pārliecība – katram fotogrāfam ir sava niša, sava joma, kurā tas spēj radīt skaistas bildes! Ja fotogrāfs bildē visu, tad viņš īsti neprot darīt neko! Tādus fotogrāfus, kam padodas fotografēt visos žanros, es varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Pārējie vienkārši izmisīgi cenšas tikt pie naudas. Ir jocīgi, ja cilvēks nopērk klavieres, viņš nesāk sevi dēvēt par komponistu – ir jāiemācās spēlēt. Bet iegādājoties labāku fotoaparātu daudzi sevi uzreiz sauc par fotogrāfiem un neatsakās fotografēt gan kristības,gan arhitektūru un ēdienus, lai arī rezultāts ir gaužām bēdīgs. Taču tas nemainīsies, kamēr šiem “fotogrāfiem” būs pasūtītāji, kuru mērķis ir nevis iegūt augstvērtīgus produkcijas foto, bet saņemt kaut ko nedaudz lētāk…
Ja tu ar kaut ko aizraujies, tad tu itin visā saskati to iedvesmu, tās idejas un tas pārņem visas tavas domas un katru tavu kustību!

Kādi ir tavi nākotnes plāni un mērķi?

Domas un ieceres ir daudz, bet laiks rādīs. Man kā mammai būtu jādomā par rītdienu un parītdienu, bet kā cilvēks, kurš dzīvo Latvijā, es dzīvoju tikai šodienā. Es ticu tam, ka mans pie manis atnāks un viss notiks pats par sevi, kad pienāks īstais laiks.

Andra Ābrāma

Pastāsti draugiem

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *