Intervija Zanda Pilāte

Foto no Everitas personīgā arhīva

Everita ir sieviete, kura kā daudziem varētu šķist ir izdarījusi neiespējamo – zaudējusi pusi no sava svara, tie ir 55 no 110 kilogramiem. Viņa ir paraugs, iedvesma, cerības stars un pierādījums  tievētājiem, ka viss ir iespējams, arī izkļūt ārā no šī mūžīgā tievētāja statusa. Everita ar savu stāstu un pieredzi iedvesmo un ar veselīga uztura paņēmieniem palīdz tūkstošiem cilvēku ar liekā svara problēmām. Šodien runāsim ar Everitu par diētām, uzturu, tievēšanas procesiem un ēšanas psiholoģiju.

 

Kā aizsākās Jūsu tievēšanas process? Vai bija vairāki diētas mēģinājumi? Kur Jūs radāt motivāciju? Cik ilgā laikā un kādiem paņēmieniem Jūs sasniedzāt savu svara mērķi?

Jau kopš dzimšanas esmu bijusi liela. Mana tievēšana, varētu tā teikt, arī ir sākusies kopš dzimšanas, bet tam pastiprināti pievērsos 14 gadu vecumā, kad mans svars bija jau pie 100 kg. Tad arī sākās mana tievēšana, bet ne kā dzīvesveids, tās bija dažādas diētas, sevis mocīšanas, sevis ierobežošanas plāni, kas tika atrasti masu medijos. Kur tik netika meklēts, visu jauno, ko ieraudzīju,  izmēģināju uz sevis. Svara zudums bija, bet ne uz ilgu laiku. Diētas nestrādā, to es zinu un par to esmu pārliecinājusies. Ilgu laiku mētājoties starp šiem +20 un -20 kilogramiem, katru reizi atgūstot +20 kilogramus vēl papildus,  “draugi” kilogrami nāca klāt. Tādā veidā pavadīju gandrīz 20 gadus.

“36 gadu vecumā sapratu, ka šādi turpināt nav jēgas

un negribēju būt mūžīgais tievētājs”

Ja tas uzturs mūs noveda pie liekā svara, tad loģiski, ka atgriežoties pie tā, atgriezīsies arī liekais svars. Tā kā nevēlējos visu mūžu par to vien domāt, tad sapratu, ka kaut kas lietas labā jādara, šai tievēšanai vajadzēja būt noslēdzošai. Tāds bija mans plāns. Sāku meklēt informāciju masu medijos, nevis diētas, bet faktus, ko izmēģināju uz sevis. Taču dažādu speciālistu vispārpieņemtie atzinumi ne vienmēr darbojās. Ir lietas, kam piekrītu un ir lietas, kam nepiekrītu, un apmēram pusotra gada laikā, izfiltrējot daudzus no šiem faktiem, man izdevās nomest 55 no 110 kilogramiem.

Es smejos, ka no diviem cilvēkiem ir palicis tieši viens. 55 kilogrami ir mana tagadējā ķermeņa masa, kuru saglabāju jau vairāk nekā piecus gadus.

Pētot visu šo informāciju, izstrādāju savu tievēšanas sistēmu, kura nav saistīta  ar kaloriju skaitīšanu, produktu svēršanu vai kaut kādām tādām lietām, jo to darīt man nekad nav paticis. Mana sistēma ir balstīta uz produktu grupu savstarpējo saderību. Tātad attiecīgi vienu produktu grupu lietojot ar kādu citu produktu grupu, tas vienā gadījumā  nedos klāt liekos kilogramus. Tādā veidā mēs varam neskaitīt kalorijas, ēst tādā daudzumā kā vēlamies, tikai jāsaprot, ka attiecīgai ķermeņa masai tas daudzums būs savs. Rezultātu var iegūt, bet pats svarīgākais ir šo rezultātu saglabāt. Turpinot pētīt savu organismu, pusgada laikā sapratu, ka man tas izdodas, un jau vairāk kā piecus gadus saglabāju šo svaru. Nekad neesmu teikusi, ka ir jāatsakās no kādas produktu grupas vai nedrīkst lietot kādu produktu, piemēram, tik daudziem veselīga uztura piekritējiem aktuālo cukuru un miltus, kad no tā atsakās uz kādu laiku vai pavisam. Es tam nepiekrītu un uzskatu, ka organismam, ja tas ir vesels un nav kādas saslimšanas, kas aizliedz šo produktu lietot, ir jāpārzina visas produktu grupas. Ja runa ir par aizliegtajiem produktiem, tas nenozīmē, ka mums visa mūža laikā nedrīkstētu tos lietot. Arī neveselīgos produktus, tādus kā saldumus, fast food burgerus, kolas un čipšus es lietoju, bet attiecīgā daudzumā, laikā, biežumā un pat attiecīgā diennakts laikā. Šajā sociumā, vidē un pasaulē, kurā dzīvojam, šie neveselīgie produkti ir visapkārt, taču tie nedrīkst iekļūt ikdienas ēdienkartē.

 

Kādas, pēc Jūsu domām, ir cilvēka psiholoģiskās attiecības ar ēdienu? Kā Jūs raksturotu savas attiecības ar ēdienu pirms Jūs uzsākāt tievēšanas gaitas? Kā tās mainījās un ko ēdiens Jums nozīmē šodien?

Liekais svars tāpat vien nerodas. Ēšanas kultūra nāk no ģimenes. Neviens cilvēks, ja viņš ir vesels, nepiedzimst ar lieko svaru. Tas, cik ļoti  nopietni mēs uztveram ēdienu un cik lielu lomu tas ieņem mūsu dzīvē, to nosaka ģimene. Ņemot vērā to, kā gatavoja mana mamma, to, cik daudz ēdām, kādos laikos, saprotu, kādēļ man radās liekais svars. Es šo ēšanas kultūru ieviesu savā ģimenē. Man ir pusaudze meita un tas arī bija viens no iemesliem, kas man lika mainīt uzturu, jo sapratu, ka liekais svars būs ne tikai man, bet arī meitai. Šobrīd ēdienu uztveru citādāk, man patīk šis teiciens – mēs nedzīvojam, lai ēstu, mēs ēdam, lai dzīvotu. Restorāna apmeklējumus, svētkus, ģimenes saietus vairs neuztveru, kā iespēju izēsties. Es eju ar domu labi pavadīt laiku ar ģimeni un draugiem, izbaudīt atmosfēru un vietu. Dažkārt varu pasūtīt tikai melnu kafiju, bet tas nav tādēļ, ka es baidītos par savu svaru, mani ēšanas paradumi vienkārši ir mainījušies. Ja būtu tāda brīnumu tablete, kuru tu iedzerot varētu atgriezties pie vecā uztura un svars nenāktu klāt, es to neizvēlētos. Nekad dzīvē nemainītu to, kā es ēdu tagad, tik dažādi, daudzveidīgi, bagātīgi. Pirms tam ēdiens bija nabadzīgs, vienmuļš un neinteresants.

Ar Everitas daudzveidīgajām receptēm var iepazīties viņas Instagrama kontā: evritapastukhova

 

Kā mainījās Jūsu dzīve pēc -55kg? Vai pamanījāt izmaiņas tajā, kā Jūs uztver apkārtējā sabiedrība?

Jocīgi liekas tas, kā var mainīties dzīves kvalitāte un dzīve kā tāda, zaudējot lieko svaru. Mainījies ir arī raksturs. Ja kādreiz neko nevarēju pabeigt, tad tagad spēju visu novest līdz galam. Nevaru teikt, ka liekais svars man būtu traucējis būt aktīvai vai būtu radījis kādas veselības problēmas vai ierobežojis fiziski. Bet ja es salīdzinu savu dzīvi kāda tā ir tagad un kāda tā bija pirms tam, tad tās ir divas dažādas dzīves. Tad, kad bija liekais svars, nevarēju uzkāpt uz piekto stāvu, neatpūšoties trešajā. Kad sāku zaudēt svaru, uz piekto stāvu varēju uzskriet pat nemanot. Tā kā dzīvoju nelielā pilsētā, daudzas sejas, ko ikdienā satiec, ir pazīstamas, tāpēc bijuši daudzi, dažādi kuriozi. Tad, kad sāku zaudēt svaru, varēju nesveicināties ar tiem, kuriem negribēju, jo mani tāpat neviens neatpazina.

“Pat ar labiem paziņām nācās it kā no jauna iepazīties,

iet klāt un teikt: labdien, mani sauc Everita”

Vai tu mani atceries?

Klīda arī baumas par to, ka manam vīram ir uzradusies jauna sieviete, divreiz mazāka un tumšmate, jo dzīves daļu, kuru pavadīju ar lieko svaru, biju blondīne. Kad notika šīs pārmaiņas, tīri psiholoģiski, atvadoties no iepriekšējās dzīves, vēlējos mainīt visu, nogriezt šo dzīves posmu un tādā veidā kļuvu par tumšmati. Lai iegūtu savu sapņu augumu, nācās atbrīvoties no liekās ādas, kas rodas no tik liela svara zuduma. Tam nepalīdzēja nekādas masāžas, vai sporta nodarbības, nekādi krēmi. Veicu četras plastiskās operācijas – rokām, kājām, vēderam un krūtīm. Dzīve ir ļoti mainījusies, ir patīkami ieiet veikalā un nopirkt to kleitu, kura patīk, nevis jautāt pārdevējam lielāko izmēru. Bija pat grūti pieņemt to, ka paskatoties spogulī es redzu pavisam citu cilvēku – jauku, slaidu sievieti, pat meiteni. Sevi tādu vēl nekad nebiju redzējusi, ne pusaudžu gados, ne 20 gados, bet 40 gados ir iespējams mainīt visu.

Šobrīd pie esošās situācijas – mājsēdes ir kļuvuši ļoti populāri ēšanas izaicinājumi. Arī Jūs organizējat šāda veida izaicinājumus. Kāda ir panākumu atslēga? Kas notiek, kad izaicinājums beidzas jeb ko darīt, lai svars neatnāk atpakaļ?

Slaiduma maratons “Viss iespējams” nebija plānots pasākums, vienkārši sociālajos tīklos sāku dalīties ar savu stāstu, par mani ieinteresējās kāds ziņu portāls, uzrakstīja rakstu un diennakts laikā man uzradās 2000 sekotāju. Es sapratu, ka cilvēkiem ir ļoti liela interese un tas, ko esmu paveikusi, kādam ir neticami. Cilvēki vēlējās, lai padalos ar savām zināšanām un šie sekotāji mani pamudināja rīkot slaiduma maratonus, ar ko nodarbojos jau vairāk kā gadu. Esmu aizdomājusies par to, ka nekas nenotiek tāpat vien. Šis liekais svars man devis iespēju dalīties ar savu pieredzi un pilnībā mainīt daudzu cilvēku dzīves, nu jau tie vairs nav simti, bet tūkstoši. Šie uztura maratoni ir kļuvuši ļoti populāri, tas ir divu nedēļu uztura plāns un ēdienkarte, kas ietver dažādas nianses, iespējams tikai man zināmas, bet ievērojot šo plānu, svara zudums ir 100%. Nav bijusi tāda situācija, ka kāds, uzsākot maratonu, pēc divām nedēļām ir ar tādu pašu ķermeņa masu.

Vai Jūs plānojat savu pieredzi apkopot grāmatā un izdot, piemēram, recepšu grāmatu vai līdzīgi kā izaicinājumiem, receptes katrai dienai? Kur Jūs smeļaties informāciju un iedvesmu savām receptēm?

Jā, katru dienu saņemu pamudinājumus un ieteikumus, ka jābūt noteikti recepšu grāmatai, manam stāstam. Tas viss ir plānos, esmu pie tā sākusi nopietni domāt, viss sāk attīstīties ar lieliem apgriezieniem. Esmu perfekcioniste un ja es kaut ko daru, tad gribu, lai tas izskatās ideāli un super forši. Šobrīd, lai grāmata būtu tāda, kā es to vēlos, prasa ļoti lielas izmaksas. Ja radīsies sponsori, būšu priecīga sadarboties!

Cik svarīgas ir fiziskās aktivitātes. Vai nav tā, ka ēšana un fiziskās aktivitātes nav iedomājamas viena bez otras, īpaši, tad, ja mērķis ir zaudēt lieko svaru. Vai var trenēties 5 reizes nedēļā un ēst ko grib?

Piekrītu šim jau zinātniski pierādītajam faktam, lai sasniegtu rezultātu, 20% no tā ir sports un 80% uzturs. Mani izaicinājumi un uztura plāni, kā es saku, ir domāti “sliņķīšiem”, tomēr tas nenozīmē, ka sports ir nevēlams un, ka ar to nevajag nodarboties. Ir šis plato efekts, ka svars var apstāties, tad noteikti ir jāliek klāt fiziskās aktivitātes, bet šīm aktivitātēm nevajadzētu kļūt par mocībām, sevis piespiešanu iet uz fitnesu piecas reizes nedēļā. Viss ir atkarīgs no ķermeņa masas. Piemēram, manā izaicinājumā bija kāds, kuram ķermeņa masa bija 149 kilogrami, es nevaru viņam likt skriet ne 10 kilometrus, ne 1 kilometru. Viņam fiziskā aktivitāte ir piecelties no dīvāna. Jebkura kustēšanās ir sports, ja tā ir kļuvusi intensīvāka, nekā ikdienā. Cilvēkam, kurš nav aktīvs, pietiek ar 40 minūtēm pastaigas, cilvēki kuri ir aktīvāki, būtu nepieciešams 2-3 reizes fitnesa nodarbības nedēļā. Manā gadījumā, tad, kad tas bija iespējams, apmeklēju fitnesu, bet tikai, lai uzturētu ķermeņa tonusu. Ja būsi sporta fanātiķis un tikai sportosi un ēdīsi visu neveselīgo, tu uzturēsi ķermeņa masu. Lai tā samazinātos, šīm aktivitātēm ir jāpievieno veselīgs uzturs.

Kāds ir jūsu viedoklis par ātrajām, drastiskajām diētām?

Organismā ir saglabājies ļoti daudz nevajadzīgs šķidrums, kurš uzkrājas, lietojot neveselīgus produktus, kuru sastāvā ir sāls, cukurs, dažādas E vielas. Ar diētu palīdzību var dažu dienu laikā šo šķidrumu izdzīt, noņemt tūsku, bet diētas nedarbojas. Neviena diēta nav izstrādāta ilgtermiņā, tās ir vai nu uz pāris dienām vai mēnešiem un šādu diētu rezultāts ir vienkārši liekā šķidruma izvadīšana. Tāda sevis mocīšana atstāj ķermeni stresā un badā, tam ir uztura deficīts un tas pārtiek no tā, kas ir, bet tauki nedeg nekādā veidā. Rezultātā organisms tikai zaudē lieko šķidrumu un muskuļu masu. Zaudēt muskuļu masu ir vēl lielāks ļaunums, jo to atgūt ir ļoti, ļoti grūti.

“Viens no maniem izaicinājuma noteikumiem ir:

ēdam – tievējam, neēdam – netievējam”

Protams ar attiecīgajiem produktiem un uzturu. Tas viss attiecas arī uz tādām “attīrīšanās dienām”, “atslodzes dienām”,  man nekad tādas nav bijušas, jo man nav no kā attīrīties, man nav no kā atslogoties, jo ikdienā ēdu veselīgi.

Kāds ir Jūsu viedoklis par uztura bagātinātājiem un dažādiem draining dzērieniem, kuri it kā sola iztīrīt organismu. Ko tas vispār nozīmē – iztīrīts organisms?

Esmu pilnībā pret un ļoti agresīvi izturos pret visiem šiem “uzpūstajiem” brendiem, kuri piedāvā dažādus uztura bagātinātājus, tējas, medikamentus, pulverus. Uzskatu, ka organisms visu nepieciešamo var saņemt no dabīgā produkta, ja mēs ēdam veselīgi. Ja mums ir sabalansēts un veselīgs uzturs, nav nepieciešami nekādi papildus uztura bagātinātāji. Tajā skaitā arī proteīna pulveri un cukura aizvietotāji.

Mans uzskats ir šāds: ja es visas nepieciešamās vielas varu saņemt no dabīga produkta, tad man nav vajadzības lietot rūpnieciski ražotus produktus.

Man nav bijusi tāda recepte, ko es nevarētu pagatavot no dabīgajiem produktiem, piemēram, mans cukurs ir dateles. Cukura man mājās vispār nav. Savās receptēs izmantoju arī banānus un citus žāvētos augļus, kā cukura aizvietotāju.

Viens no maniem teicieniem ir:

“Aizliegts ir kaut ko sev aizliegt”

Nedrīkst organismam aizliegt to, ko tas vēlas, bet to, ko mēs tam dodam, ir jābūt nekaitīgam, attiecīgajos daudzumos un attiecīgajā diennakts laikā.

Kādas ir Jūsu domas par “Body positivity”kustību? Kā Jūs to saprotat un uztverat? Vai būtu jāpieņem liekais svars, kā pozitīvs ķermenis vai tomēr būtu labāk sasniegt savu medicīniski pareizo svaru?

Cilvēki, kuri dzīvo ar lieko svaru un uzskata, ka tas ir labi un viss ir kārtībā, es tā nekad neesmu domājusi, nekad neesmu varējusi pieņemt lieko svaru, bet visiem nav jābūt vienādiem, un ja sevi var pieņemt tādu un tas nerada veselības problēmas, tad var dzīvot ar tādu svaru, kā vēlas. Tomēr ir jāaizdomājas par liekā svara risku uz veselību, tās ir sirds slimības, asinsvadu problēmas, infarkta iespējamība, cukura diabēts u.t.t. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ pievērsos veselīgam uzturam, jo man bija piemērs, manas ģimenes sievietes, kuras  ir bijušas ar lielu ķermeņa masu, ir aizgājušas no dzīves piecdesmit deviņos un sešdesmit gados. Es tā nevēlējos. Manuprāt šī liekā svara celšana poztitīvā aspektā daļēji ir arī aizbildināšanās, lai neko nedarītu. Ja šiem cilvēkiem, kuri saka, ka jūtas lieliski, enerģiski un nav nekādu problēmu ar lieko svaru, ja viņiem pateiktu, ka ir tāda brīnumu tablete, kuru iedzerot no rīta pamodīsies ar – 20 kilogramiem… Neviens cilvēks ar lieko svaru no tās neatteiktos. “Body positivity” ir vairāk kā liekā svara propaganda, jo nepātraukti tiek runāts par veselīgu uzturu, tiek kultivēts tas, ka jābūt slaidam un šī “Body positivity” kustība ir kā pretreakcija tam. Neskatoties ne uz ko, pirmām kārtam, ir jāaizdomājas par veselību.

Kādu padomu Jūs dotu visiem tiem, kuri cīnās ar lieko svaru un katru dienu sev saka: “rīt sākšu tievēt”. Kādēļ tas ir tik grūti? Kādēļ ir tik grūti saņemties?

Uz šo atbildēt nevar neviens. Es varu dot dažnedažādus padomus par to, kā ēst, ko dzert, kā sevi ierobežot, bet kur atrast motivāciju, to es pateikt nevaru. Katram tā ir sava. Šeit man būtu jāiesaka atrast dzīves jēgu un to katrs var saskatīt sevī pats, tie var būt pat muļķīgi iemesli. Mans iemesls bija tāds, ka vēlējos šokēt visus uz savu dzimšanas dienu, ka būšu pavisam citā izskatā, tā, ka mani neviens neatpazīs. Pirmo trīs mēnešu laikā zaudēju 20 kilogramus, un tas deva motivāciju turpināt. Galvenais nelikt sev lielus mērķus.  Tas vienam var būt ielīst izmēru mazākā kleitā, kādam tas var būt veselības jautājums, kādam ģimenes vai biznesa dēļ. Tas nav tik viegli, kā liekas, jebkurā gadījumā nolaidīsies rokas, jo tas lielais uzstādītais mērķis liksies tik tālu. Tādēļ labāk uzlikt mērķi uz divām nedēļām, jo citādāk iestāsies izmisums par to, cik tas vēl viss ir tālu.

“Viss iespējams”. Vai šis teiciens ir kļuvis par Jūsu dzīves motto? Vai tam ir kāda īpaša nozīme tieši Jums, personiski?

Jā. Varu teikt, ka nekas tāpat vien nenotiek un šis ceļš 40 gadu garumā man ir devis iespēju palīdzēt cilvēkiem. Un šie pateicības vārdi ir labākā alga, redzēt, ka es kādam esmu izmainījusi dzīvi, uzlabojusi veselību, ģimenes attiecības. Tievētāja ādā esmu atradusies gandrīz 40 gadus, šīs izjūtas zinu ļoti labi. Tieši tādēļ man ir ļoti viegli citiem palīdzēt, es zinu kurā brīdī ir grūtāk, kurā brīdī velk uz kādu neveselīgu produktu. Viss šis nāk pats no sevis.

“Viss iespējams” ar šiem vārdiem eju pa dzīvi, tas ir manas dzīves moto, mans nodarbošanās veids, slaiduma maratona nosaukums.

Ja kāds man būtu teicis pirms pieciem gadiem, ka es savu dzīvi mainīšu tik kardināli, ne tikai izskatu, bet gan dzīvesveidu, gan nodarbošanos, es tam neticētu. Bet tas notika, tādēļ arī ikdienā dzīvoju ar šiem vārdiem “Viss iespējams”. Šo nosaukumu man ir devis kāds cilvēks, kuram stāstīju savu tievēšanas stāstu un beigās, kad šo stāstu izstāstīju, vienīgie vārdi, kas atskanēja bija: nu jā, viss ir iespējams.