Interviju sagatavoja: Zanda Pilāte.

Es gribētu pat teikt, ka mūsdienu sabiedrība ir notetovējusies. Pārspīlēju vai nē, tas tomēr ir aktuāls trends. Trends, kurš izskatās sasodīti labi. Jāsaka gan, ka tas izskatās labi, ja tiek labi izpildīts. Tetovētājs ir mākslinieks, kura audums ir otra cilvēka āda. Ir jāapzinās lielā atbildība un, ja gribas ar to pelnīt tikai naudu, tad ieteicams atrast kaut ko citu, lai pie tās tiktu. Tetovēšana ir cilvēka dzīves vēstījuma izpaušana uz ķermeņa. Vienalga, vai tas tiek darīts tikai smukuma pēc, vai ar kādu dziļāku nozīmi. Man šķiet, ka izvēloties tetovējumu, to nemaz nevar izvēlēties bez nozīmes. Apzināti vai neapzināti, jebkas, ko tu izvēlēsies, tev tajā brīdī būs nozīmīgs. Varbūt tā būs krāsa, varbūt forma, smalkums, skaistuma sajūta, spēka sajūta vai vienkārši kaut kas tāds, kas tev liks justies labāk savā ādā.

Uz sarunu esmu uzaicinājusi tetovētāju Dairu Liepu. Viņai ar vīra kungu pieder viena no lielākajām tetovēšanas studijām Norvēģijā “Dimension Ink”. Biju pārsteigta, kad uzzināju, ka viņa tetovē vien 10 mēnešus. Dairas tetovējumi ir neizsakāmi smalki, profesionāli, perfekti izpildīti un man, kā nezinātājam varētu likties, ka viņa to dara jau veselu mūžību. Daira pastāstīs, kāds ir labs tetovētājs, kādi ir iemesli, kādēļ cilvēki izvēlas tetovēties, par tetovējumu stigmu un stereotipiem, kā arī par to, kādi faktori tiek izvērtēti pirms tiek sniegts tetovēšanas pakalpojums.

Kas padara tetovētāju par labu savam arodam? Vai ir jāmāk zīmēt, vai to var darīt pēc traferetiem? Vai vari pastāstīt sīkāk ,kādām iemaņām jābūt tetovētājam?

Man liekas, ka galvenā īpašība ir tāda, ka tev ir jābūt cilvēcīgam cilvēkam, ir jāmīl citi, to nevar darīt tikai naudas dēļ. Daudziem šķiet, ka šī ir ļoti interesanta un aizraujoša profesija un izvēlas to darīt, jo, nu, kas tad tur ir – pasūtīšu mašīnīti un tetovēšu. Patiesībā, lai tu kļūtu par labu tetovētāju, tev ir jāmīl cilvēki un ir jābūt zīmēšanas dotībām. Ja nav šo dotību, tas uzreiz atspoguļojas darbā un to uzreiz var redzēt, it sevišķi, ja izpilda reālistiskus portretus. Ir jābūt izpratnei par cilvēka anatomiju, krāsām, kontrastiem un perspektīvu.

Cik svarīgi ir tas, lai tetovējums būtu ar nozīmi? Kā Tu skaties uz to, ja cilvēks grib tetovējumus, lai izdaiļotu savu ķermeni tikai skata pēc?

Šajā brīdī tetovēšana ir attīstījusies tik tālu, ka ir vienalga tam ir kāda nozīme vai nav. Protams ir tāda cilvēku grupa, kura nāk pēc bērnu vārdiem, nāk cilvēki, kuri ir zaudējuši tuviniekus, iemūžinot to dzimšanas vai miršanas datumus. Tā ir tāda neliela cilvēku grupa. Tagad ļoti populāri ir dažādu dzīvnieku portreti. Esmu novērojusi arī to, ka jauni vīrieši, kuri šķiet nav par sevi pārliecināti, izvēlas lielus, spēcīgus dzīvnieku portretus – ērgļus, lāčus, vilkus. Un tu redzi, ka tad, kad cilvēks ir dabūjis to tetovējumu,  viņš sajūtas spēcīgāks, stiprāks un ir iedvesmots iet uz priekšu!

-Vai esi kādreiz atteikusi tetovējumu, jo ideja ir bijusi pārāk slikta?

Man personīgi nav bijuši tādi cilvēki, kuriem es atsaku sliktas idejas dēļ, bet es vadu tetovēšanas studiju jau ceturto gadu un, kā administrators es esmu atteikusi ļoti daudziem cilvēkiem, kuriem, pēc manām domām, izvēlētais tetovējums nākotnē varētu sagādāt problēmas. Mums bija tāda situācija, kad pieaudzis vīrietis, gadi 45, gribēja uz vienas auss eņģelīti, kurš viņam tur čukst ausī, uz otras velniņu. Es apskatījos šā cilvēka profilu, kāds viņš izskatās un pateicu viņam, ka diemžēl pie mums šādu tetovējumu nevar iegūt. Ir bijuši gadījumi, kad prasa uz dzimumlocekļa tetovējumu – piedodiet, tas nav pie mums. Ir dažādi. Esam atteikuši, jo ir vietas, kur mēs tetovējumus neveicam, tas ir vairāk atkarīgs no mākslinieka. Es principa pēc netetovēju uz pirkstiem, jo bieži vien tetovējumi laika gaitā kļūst neglīti, izplūst, vai sadzīstot pazūd tinte. Es nevēlos uzņemties šāda veida atbildību, tādēļ pirkstus netetovēju.

-Kāds ir apjomīgākais tetovējums ko esi veikusi?

Divi dienas seansi, meitenei milzīgs krauklis uz muguras. Kopā tas aizņēma 14 stundas.

-Kāds ir tavs tetovēšanas stils un kā Tu atradi sevi tetovēšanas mākslā?

Mans esošais vīrs ir ar 16 gadu tetovēšanas pieredzi un es sāku tetovēt, jo Norvēģijā par tetovēšanu nav jāmaksā PVN, pirms tam es nodarbojos ar mikrobleidingu un tad nodokļi sastāda 55% un tetovēšanai nodokļi ir 25% – 30% un tas ir iemesls kādēļ nolēmu pārkvalificēties no uzacu meistara par tetovētāju. Esmu diezgan laba zīmētāja un nolēmu pamēģināt, kā tas būs un tas ir daudz, daudz interesantāk, nekā taisīt uzacis. Savu stilu vēl īsti nevaru nodefinēt, bet tas noteikti ir sievišķīgs. Stila apgūšana un kaut kāds noteikts stils droši vien parādās ar laiku, es ar šo visu pandēmijas laiku tetovēju tikai 10 mēnešus. Sāku apmācības pagājušā gada martā.

-Kādi ir cilvēki, kuri vēršas pie Tevis, lai iegūtu tetovējumu? Vai ir konkrēta cilvēku grupa, kuri to dara?

Es varētu raksturot, ka tās vairāk ir gados jaunas sievietes. Es izvairos tetovēt vīriešus, jo viņi diemžēl ir jūtīgāki, viņi nemāk sēdēt, kustās, vaid un čīkst, tāpēc man labāk patīk strādāt ar sievietēm. Viņas nesūdzas vispār. Mans klientu loks ir jauni cilvēki, studenti, jo pie manis cenas ir par 30% lētākas, nekā pie pieredzējuša tetovētāja.

-Vai vari pastāstīt tetovēšanas pirmsākumus? No kurienes tas ir nācis un kā radies?

Informācijas avotu ir ļoti daudz. Viena no oficiālajām vikipēdijas versijām ir tāda, ka tas ir aizsācies jau akmens laikmetā, ka uz mūmijām ir bijuši tetovējumi. No tā, ko es pati skatos un esmu novērojusi, tad ļoti dziļa tetovēšanas kultūra ir Japānā un Ķīnā. No turienes nāk ļoti daudz iespaidīgi, apbrīnojami darbi.  Un šobrīd pēc maniem novērojumiem tāda tetovēšanas meka ir Vācija, Krievija un, protams, Āzija.

Vai jūti, ka tetovējumiem ir sava stigma, ka to asociē ar noziedzīgo pasauli, tantiņas sabīstas, kad ierauga notetovētu cilvēku, vai asociē to ar kādu kultu. No kurienes tādi aizspriedumi? Vai šie aizspriedumi ir mazinājušies un izzuduši?

Teikšu tā, es varu salīdzināt divas valstis Latviju un Norvēģiju un atšķirības ir diezgan pamanāmas. Es nāku no Cēsīm, mazas pilsētiņas. Man ir viena pilnībā notetovēta roka un otra ir līdz pusei notetovēta. Visi protams zina, kas es tāda esmu kaut vai tikai tāpēc, ka esmu notetovēta. Tas pats attiecas uz manu vīra kungu. Jūrmalā baksta bērni ar pirkstiem – mammu, mammu re kas tur! Un, protams, arī vecas tantiņas. Var just, ka aprunā gan veikalos, gan kafejnīcās, bet dzīvojot Norvēģijā nekā tāda nav.  Asociācijas ar cietumu vairs nav, jo tetovēšanas kultūra ir pamatīgi attīstījusies. Ja kādreiz, pirms 10 gadiem, kad es ieguvu savu pirmo tetovējumu, tad tādus lielizmēra tetovējumus uz ielām cilvēkiem vispār nevarēja redzēt. Un tad, ja tu ieraugi kādam onkulim izplūdušus, aptetovētus pirkstus, tad ir tā asociācija – viņš ir no cietuma! Šobrīd, šādi aizspriedumi, manuprāt nepastāv, katrs otrais cilvēks ir tetovējies, vismaz, šeit, Norvēģijā un Latvijā arī ļoti daudzi.

Tetovējums kā mākslas veids. Cilvēka ķermenis ir sava veida kanva, uz kuras Tu izpaud savu mākslu. Ja tu veidotu izstādi ar saviem mākslas darbiem, kāds būtu šīs izstādes nosaukums un tēma?

Ja es veidotu savu izstādi,  asociētu to ar floru un faunu. Tā ir lieta, kas mani ļoti piesaista un tas, kā es uztveru sevi un citus cilvēkus, mēs esam daļa no dabas un virziens, uz kuru es gribētu iet  ir cilvēka saplūšana ar dabu. Tādēļ manos tetovējumos ir ļoti daudz sievišķīgu ziedu. Mēģinu tagad dažādus portretus. Jā, daba, flora un fauna tas ir tas, kas varētu raksturot to, ko es tetovēju un kas man pašai patīk.

-Kādēļ cilvēkam vajadzētu tetovējumu, un par ko būtu jāpadomā pirms to veikt?

Man nav tādu ieteikumu, kādēļ vajadzētu taisīt. Iemeslu, kādēļ cilvēki to dara, ir ļoti daudz. Piemēram,  cilvēki noklāj dažādas rētas, ādas nepilnības, daudzi izvēlas tetovēties tāpēc, ka tas ir skaisti, dažiem tas paceļ pašapziņu, ir cilvēki, kuri nāk taisīt tetovējumu, tad, kad ir kādas mentālas problēmas. Tad mēs mēģinām šo procesu pagarināt, lai cilvēks apdomājas, mēģinām atlikt un tad, kad viņš ir gatavs, mentāli vesels, tad var pie mums atgriezties. Tas, par ko vajadzētu padomāt – mēs, pirmkārt, izvērtējam klienta vecumu, kurā vietā viņš vēlas tetovējumu, kāda ir ideja. Es, piemēram, 18 gadus vecam jaunietim uz kakla, pieres vai vienalga kādā redzamā vietā neko netetovētu. Ja tetovētājam, māksliniekam šis tetovēšanas process ir tikai naudas pelnīšanas jautājums un finansiālais fons nav tik stabils, tad šādā gadījumā tetovētājs var arī neizvērtēt un uztetovēs dajebko. Mana personiskā nostāja ir tāda, ka es tādas lietas nedaru. Es izvērtēju, cik šī ideja ir atbilstoša un vai tā negatīvi neietekmēs cilvēka turpmāko dzīvi. 18 gados tu neesi vēl nobriedis, nezini ko tu dzīvē darīsi, un kur tevi ceļš var aizvest, tādēļ es iesaku klientam apdomāt ideju un to, kā citi cilvēki tevi var uztvert, jo ir pat dažādi simboli, kurus citi cilvēki var uztvert negatīvi.

-Pastāsti, kur Tu šobrīd strādā un kā pie Tevis var tikt pēc tetovējuma?

Mēs strādājam divās valstīs. Man un vīram ir neliela studija Cēsīs un mums ir viena no lielākajām studijām Norvēģijā “Demension Ink”, kura atrodas Oslo centrā. Strādājam pēc pierakstiem.

Saite uz Dairas Liepas instagram kontu – Daira Liepa